Valsts iepirkumi lauksaimniecības sektorā
Autors egleskoks @ 4 augusts, 2009
Izskan priekšlikumi par valsts iepirkuma atjaunošanu galvenajiem pārtikas produktiem, pārsvarā graudiem, lai nodrošinātu liela apjoma piedāvājumus starptutiskajā tirgū un panāktu labu cenu, ko mazos apjomos izdarīt ir praktiski neiespējami. Tas arī ieviestu stabilitāti pārtikas produktu cenās.
To noteikti varētu darīt. Kad šādi rīkojās visā pasaulē, tas bija vēl 70-os gados, pārtikas cenas starptautiskajā tirgū bija stabilas. Taču pēdējos 10 gados spekulācijas ir sākušās arī šajā tirgū, pēc tam kad ne tikai pie mums, bet arī starptautiski atcēla dažādus valstu veiktos pasākumus, visu tirgu atstājot “brīvā tirgus spēku” rokās.
Varu saderēt, ka ES noteikumos šāds valsts gājiens jau ir nosaukts par nepieļaujamu valsts intervenci tirgū vai kā tamlīdzīgi, atstājot “šķirbas” bagāto valstu dažādām organizācijām. Ja arī nav, tūlīt sekos sūdzības un bļāvieni no iepircēju puses par tirgus kropļošanu. Loģika vienkārša: garantētā valsts iepirkuma cena un apjomi neļauj nospiest produkciju cenas tuvu pašizmaksai, kā to vēlas pārstrādātāji un jo sevišķi tirgotāji, kas vairumā gadījumu ir stipri lielāki par vidējo Latvijas zemnieku. Šādā tirgū, kur ir daudz mazu ražotāju un tikai daži uzpircēji, cenas nosliecas par labu uzpircējiem, jo mazie gribot negribot konkurē savā starpā, un lielam cilvēku skaitam ir grūti organizēties. Kaut ko līdzīgu var novērot Ukrainā: jo lielāku graudu apjomu spēj saražot, jo izdevīgāk tos var pārdot. Tāpēc jau tagad daudzi īpašumi (jurisdiski, tās ir zemes iznomātās platības) sniedzas desmitos un simtos(!) kvadrātkilometru.
Pašlaik notiek intensīva lauksaimniecības zemju uzpirkšana par lētu naudu daudzās Āfrikas valstīs, jo prognozē, ka turpmākajos gados pārtikas cenas tikai augs: daudz zemju ir noplicinātas, taču iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Cilvēkiem ir jāēd, tātad tirgus ir nodrošināts, un šeit ir arī politisks jautājums: ja cilvēkiem nav, ko ēst, vienozīmīgi izceļas masu nemieri, no kā baidās daudzas tuksnešu musulmaņu valstis, kuru teritorija nespēj nodrošināt pārtiku (piem Saūda Arābija). Bagāti cilvēki arī no Latvijas ir ieguldījuši lauksaimniecības platībās Ukrainā. Interesenti var palasīt http://www.guardian.co.uk/environment/2009/jul/03/land-grabbing-food-environment. Tur kāds investors izsakās sekojoši: man ir vajadzīga vāja valsts, kas neseko līdzi, vai es ievēroju vides likumdošanu, ja tāda eksistē, un netraucē man padzīt iedzimtos no manām zemēm. Vai kaut kas tamlīdzīgs netiek gatavots arī Latvijā?
30 janvāris, 2010 11:05
Hm, – nudien, skumja aina ir ar to Latvijas VALSTI un , drīzāk iet runa par “valsts pasūtīšanu”,teiksim, vienu māju tālāk,jā, nevis konsekvence par no valsts produktu pasūtījumiem, jo … valsts ir tāda institūcija, kas kā valsts reāli tik tad pastāv, ja tai ir sava nauda un savs preču apgrozījums, bet Latvijai jau sen vairs nav savas nacionālās valūtas tāpēc, ka visus maksājumus Valsts KASĒ nosedz ārzemju valūta, faktiski, LATVIJA jau sen strādā kā “autsorcing-firma”, kas apkalpo svešas naudas plūsmu.
—
P.s.
SVEŠAJAI NAUDAI pie mums -Latvijā ir savas savtīgas intereses, kam vajadzīgi ne jau Latvijā ražoti produktu veidi, par to liecina arī Eiropas Savienības ieviestā ko-ķēzīšanās (cohesion) fondu darbība, kas ir lielisks “naudas atmazgāšanas” rituāls, kuru raksturo Krievijas maksimāla atkāpšanās, faktiski, paniska bēgšana no visiem stratēģiskajiem risinājumiem, nostājoties patēriņa un nevis ražotāja pozīcijās (skat. matemātiskās kibernētikas DZO programmu modeļi, ieskaitot PSRS Pārtikas programma, to lieliski apliecina).