Egleskoka emuārs

Krīze ir, kad naudas daudzums apritē nenodrošina pietiekošas iespējas veikt maksājumus. Cēloņi tai ir vairāki, taču galvenais cēlonis – visa nauda apritē ienāk kā kredīti no bankām un atgriežas atpakaļ kā pamatsummas maksājumi plus procenti. Šāda aprite ilgstoši ir iespējama tikai augošas ekonomikas apstākļos, kad ir iespējams aizņemties naudu uz paredzamās peļņas rēķina, lai atdotu tekošos parādus. Ja izaugsme nav paredzama, jauni kredīti tiek izsniegti mazāk vai nemaz, taču parādi joprojām jāatdod; veidojas situācija, kāda tā ir pašlaik, kad nauda kļūst arvien dārgāka un visi cenšas to neizdot, un darbu var turpināt tikai īpaši pelnoši uzņēmumi.
Apstākļos, kad par kredītiem atdodamās naudas daudzums vienmēr pārsniedz apritē esošās naudas daudzumu, rodas nevajadzīgi spēcīga konkurence, un sabiedrībā veidojas atbilstoši uzvedības modeļi.
Nauda, ja neskaita inflāciju, savu vērtību ar laiku nezaudē; tas ir pilnīgi pretēji dabā esošajam, kad vairums preču un materiālo vērtību ātrāk vai lēnāk noveco. Izņēmums ir zelts un citas līdzīgas preces. Līdz ar to, ir motivācija visu, kam vien ir kāda vērtība, pārvērst zeltā vai naudā, jo tā var lēti izvairīties no neizmantotas vērtības pakāpeniskas zaudēšanas.
Tieši šī naudas īpašība, spēja saglabāt vērtību laikā, ir pamatā augļošanas parādībai. Ir taču daudz izdevīgāk aizdot naudu uz procentiem, un saņemt peļņu procentu veidā tikai tāpēc, ka esi aizdotās naudas īpašnieks! Rodas situācija, ka “nauda vairo naudu”, veidojas parazītisms un maksāšanas līdzekļu koncentrācija, kas paralizē ekonomiku, jo netiek veikti daudzi darījumi, kuriem pietrūkst naudas. Ja nauda nelietojot zaudētu savu vērtību, būtu motivācija materiālās vērtības krāt pašatjaunojošu resursu veidā: tikai tiem, piemēram mežam, vērtība ar laiku pieaug. Pašlaik, ja peļņa no meža nociršanas un naudas aizdošanas uz procentiem pārsniedz sagaidāmo peļņu no meža pieauguma tādā pašā periodā, ir ekonomiska motivācija to nocirst jau šodien.
Naudas galvenā funkcija ir padarīt iespējamu ērtu preču un pakalpojumu apmaiņu. Salīdzinot ar šo, vērtības saglabāšanas funkcija ir otršķirīga.

Tātad:
1. Nauda jālaiž apritē, neizmantojot kreditēšanu, un tas jādara apmaiņā pret reāliem pakalpojumiem, lai sabalansētu naudas un preču/kapitāla līdzsvaru.
2. Naudai ir jāzaudē vērtība, ja turētājs to neizmanto, pietiek ar 2% katras 30 dienas. Tas motivē naudu aprozīt un aizdot bez procentiem, jo tikai tā var saglabāt tās vērtību. Vienlaikus, ir arī motivācija naudas vietā uzkrāt kapitālu, kas dod ienākumus vai ar laiku palielina savu vērtību.
3. Jāatsakās no piedalīšanās starptautiskajā finanšu sistēmā, kura darbojas ar kredītu naudu, vai arī jāpiedalās tajā ierobežoti, cik tas ir vajadzīgs ārējai tirdzniecībai.