Egleskoka emuārs

Pēdējā laikā aizvien vairāk dzirdams par visādiem krimināliem izlēcieniem, pārsvarā dažāda veida laupīšanām. Te bankomāti, un nu jau arī inkasācijas mašīnas ar cilvēku upuriem, gluži kā deviņdesmito gadu sākumā.

Valdība ir stipri pārcentusies ar naudas nogriešanu policijai, ugunsdzēsējiem, un citiem valsts pārvaldes orgāniem. Ir skaidri saprotams, un tur nav jābūt ne ekspertam, un pat ne arī politiķim, ka laikā, kad cilvēku materiālā labklājība krītas, un viņos rodas aizvainojuma un dusmu sajūta, stipri pieaug dažādu noziegumu risks. Samazināt finansējumu un štatus policijai ir situācijas pasliktināšana, jo noziedzība tikai pieaugs, un ja valsts paliks bezzobaina, tad arī valstij gals vairs nav tālu.

Drošība ir galvenais iemesls, kādēļ pilsonis saglabā savu lojalitāti valstij. Valsts pirmā un galvenā funkcija ir nodrošināt ārējo un iekšējo drošību, kas izpaužas kā savu pilsoņu aizsardzība no naidīgas ārvalstu un ārzemnieku rīcības, un pašā valsts iekšpusē – elementāras kārtības un elementāra taisnīguma nodrošināšana. Pie pēdējā pieder aizsardzība pret laupīšanām, izspiešanām, nolaupīšanām, verdzību un citiem atbaidošiem rīcības veidiem.

Varbūt tāds arī ir plāns? Samazinam finansējumu policijai, uzliekam neciešamus nodokļus godīgiem pilsoņiem, lai godīgs darbs neatmaksājas un nauda ieplūst acis pieverošu ierēdņu kabatās, un veidojam bandītisku valsti, kurā notiek visu karš pret visiem? Notiks riktīgs korupcijas pieaugums, tautas neapmierinātībai ar parazītu vadītu valsti sekojošais haoss un anarhija būs burvīgs iegansts, lai ieviestu diktatūru vai kaut ko tikpat kretīnisku.

Labs piemērs ir Meksikā notiekošais – totāls bandu karš pret valsti, kopš Meksikas lielākais naftas lauks un valsts dolāru avots sāk izsīkt. Klīst runas, ka narkotiku ražošanu no Kolumbijas palēnām pārceļ uz Meksiku, tuvāk noieta tirgum ASV. Pat vienmēr mierīgie grieķi ir zaudējuši pacietību, kas man bija pārsteigums.

Skaidri saprotams, ka pasaulē notiek pārmaiņas, un nopietnas pārmaiņas. No pārmaiņām mēs neizvairīsimies, taču mūsu spēkos ir izvēlēties, vai tās notiks haotiski un ar materiālo vērtību un intelektuālo zināšanu iznīcināšanu, vai arī puslīdz mierīgi, kad ir laiks nedaudz padomāt pirms darīšanas. Sagraut nav nekāda māksla, māksla ir būvēt.