Zināšanu daba un izglītības sistēma
Autors egleskoks @ 20. Jūl 2009
Izglītības sistēmas mērķis ir iemācīt cilvēkam to, ko pirms viņa ir zinājuši citi cilvēki. Tīri bioloģiski ņemot, cilvēks ir dzīvnieks, kam liela daļa izdzīvošanai vajadzīgo zināšanu tiek nodotas pēc piedzimšanas, audzināšanas ceļā. Tāpēc cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas, un intensīvi aug pirmajos dzīves gados. Mēs vēl īsti nezinām, kur tieši atrodas cilvēka spēju robeža, taču zinām, ka cilvēks, līdzīgi dzīvniekiem, piedzimst ar veselu kaudzi instinktīvu refleksu (zīšanas, peldēšanas, izvairīšanās no sāpju avota utt.), par daudziem no kuriem mēs nemaz nezinām, tajā skaitā ir arī sabiedriskās uzvedības refleksi, domāti dzīvei sabiedrībā.
Cilvēks savas iedzimtās uzvedības refleksus spēj apspiest vai pārvērst citā virzienā. Viens no piemēriem ir spēja izdarīt pašnāvību, kas ir viena no spēcīgākajiem instinktiem, izdzīvošanas instinkta, pārkāpums. Līdzīgi arī citās jomās – bokseris spēj pieliekties, lai izvairītos no sejā triektas dūres tā vietā, lai instinktīvi aizvērtu acis un atrautu galvu pēc iespējas tālāk uz aizmuguri, vienlaikus novēršoties.
Sabiedrības kultūra, atkarībā no tās dabas, kopš mazotnes virza cilvēku vienu instinktu apslāpēšanas un citu veicināšanas virzienā. Jo spēcīgāki ir apslāpējamie instinkti, jo vairāk spēka ir tam jāvelta, un jo spēcīgāki ir šāda cilvēka iekšējie konflikti un jo nelaimīgāks šādā kultūrā ir indivīds. Dabiski, cilvēks tiecas rast risinājumu šim iekšējam konfliktam, meklējot laimi, ja to tā var nosaukt. Šādā stāvoklī indivīds ir viegli ietekmējams, jo neapzinās sava konflikta pamatu, taču spēcīgi izjūt tieksmi pēc kaut kā visai nekonkrēta, abstrakta; pametot “ideju”, kas varētu konkretizēt šādu tieksmi, cilvēku var pamudināt uz visai nesakarīgām darbībām. Piemēram, izplatīt Dieva vārdu vai komunismu tālās zemēs, vai doties svētajā karā, vai ņemt kredītus precēm un pakalpojumiem, kuros laimes nu galīgi nav.
Zināšanas pēc savas materiālās būtības ir neironu slēgumi cilvēka ķermenī. Kādam ir tīkli, kuru dēļ pēc atbilstošas apmācības viņš spēj programmēt un vadīt automobili, un vēl daudzi citi, mazāk nozīmīgi. Tāpat, arī spēja mīlēt, runāt un dziedāt ir neironu tīkli. Dažiem no dzimšanas piemīt spēja attīstīt tādus vai citādus neironu tīklus – vienam padodas loģiskā domāšana, citam ātras un precīzas kustības, vēl kādam ļoti labi aug tīkli, kas atbild par valodu apguvi un izmantošanu, cits ļoti labi izprot citu cilvēku emocijas, jo viņam ir daudz neironu smadzeņu rajonā, kas analizē citu cilvēku emocijas. To sauc par talantu, vai par dabisku ievirzi, un katram no mums ir kaut kāds viens vai vairāki talanti, vai Dieva dāvana.
Ja cilvēkam atbilstošajā jomā talanta nav, arī tad viņš spēj vismaz viduvējā līmenī apgūt jebkuras zināšanas, taču viņam būs jāpieliek daudz lielākas pūles nekā apdāvinātam indivīdam, un daudz vairāk darba jāvelta, lai šīs spējas vai zināšanas uzturētu labā formā. Viņa dzīve pārvērtīsies par smagu darbu, ja savā jomā būs jāsacenšas ar šajā jomā apdāvinātiem cilvēkiem. Tā ir atšķirība starp Mocartu un Saljēri, kā to tēlo literatūrā.
Zināšanas ir iedalāmas trijās daļās. Pirmās ir praktiskās zināšanas, kuras var izmantot bez izpratnes, kāpēc un kas notiek. Piemēram, pazīt un apēst kartupeli. Tās ir empīriski iegūtas, un tāpat var tikt nodotas tālāk. Ja ir caureja, palīdz ozolu mizu tēja. Šīs zināšanas ietver ozola atpazīšanu, mizas ieguvi un tējas pagatavošanu. Es zinu, un varu iemācīt savam bērnam, vienkārši parādot. Un viņš to var izmantot, un iemācīt saviem bērniem vai citiem cilvēkiem. Tāpat trauku un zeķu mazgāšana, un daudzas citas šķietami pašsaprotamas lietas.
Otra lieta ir teorētiskās zināšanas, vai vienkārši informācija. Informācija par to, ka Saule ir daudz lielāka par Zemi, ka Zeme ir apaļa, un riņķo ap Sauli. Par to, ka ozolu mizas satur tannīnus, kas savelkoši iedarbojas uz zarnu gļotādu, ka ozolu sugas ir daudzas, un mums savvaļā sastopama ir tikai viena, ka ir vēl citas zemes, kurās traukus nemazgā, jo nav karstā ūdens un cilvēki ēd ar pirkstiem, ka angļi par tēju uzskata tikai no tējas auga iegūto, un kuras lapas audzē Indijā un Ķīnā, un vēl daudzi citi fakti, kuri nav tieši izmantojami, taču noder, ja vajag kaut ko izgudrot vai pielāgot. Piemēram, ja nav atrodams neviens ozols, caurejas apturēšanai varam izmēģināt citu augu, kam arī ir daudz tannīnu vai kam vismaz ir stipri rūgta garša. Ja nav iespēju izmazgāt zeķes, varbūt ir zināms tuvākais veikals, kur tādas pārdod.
Trešais zināšanu veids ir prasme sintezēt, saprast lietu būtību un atrast jauno un nebijušo. Citi šeit pieskaita radošo domāšanu, citi tikai analītisko, taču savā būtībā tas ir viens un tas pats: zinot dažus vai daudzus netiešus faktus un norādes, nonākt pie vismaz viena no risinājumiem, lai uzzinātu patiesību un pieņemtu atbilstošu lēmumu, vai kaut ko izgudrotu. Tikai ar šādām zināšanām cilvēks ir pilnīgi patstāvīgs savā domāšanā un sekojoši, rīcībā. Ar patstāvīgi domājošu cilvēku ir daudz grūtāk manipulēt, piespēlējot nepareizu vai fragmentāru informāciju, jo pasaule ir vienota, un katrai tās sastāvdaļai, pat ja tā ir tikai informācija, ir jāiekļaujas veselumā. Nepatiesa informācija veselumā neiekļaujas, ir novērojamas dažāda veida nesakarības.
Prasme domāt nav iedzimta, iedzimta ir tikai spēja veikt novērojumus un pieņemt lēmumus. Ja cilvēku apmāca domāt analītiski un radoši, rodas jauna tipa būtne, kam pieder gan spēks, gan disciplīna, un tāds cilvēks var sasniegt praktiski visu, ko vēlas. Šādam cilvēkam vajadzētu būt labas izglītības sistēmas galamērķim.
Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā nodarbojas ar pamatprasmju apmācību un pēc tam piekrauj, vai nepiekrauj cilvēku pilnu ar dažādiem maz noderīgiem faktiem. Pusaudža vecumā cilvēks sāk mēģināt sakārtot ap sevi esošo pasauli vienotā ainā, taču tas ir samērā pagrūti, jo ir milzum daudz pretrunīgas informācijas, kuras patiesumu ir grūti pārbaudīt bez elementārām analīzes iemaņām. Cilvēks jautā “Kāpēc?”, taču viņam pretī pasniedz 100 dažādus faktus, no kuriem daudzi ir pretrunīgi, taču visi skaitās “pareizi” kontroldarbos.
Prasme domāt un analizēt ir grūti apgūstama, ja nokavēts cilvēka attīstības periods, kurā viņš pats cenšas rast atbildes, kurā mēģina pastāvīgi domāt. Tas ir līdzīgi kā ar mācīšanos taigāt, kad bērns pats ceļas kājās. Ja līdz trīs gadu vecumam viņam neļaus celties, kaut arī visi pārējie apstākļi būs ideāli, staigāt viņš vēlāk mācīsies ar lielām pūlēm, kaut arī beigu beigās iemācīsies, ja pietiekoši piepūlēsies.
Mēs šodien meklējam, kāpēc mūsu izglītības sistēma ir nepareiza, kāpēc tā ir tik neefektīva. Atbilde ir vienkārša: nav nekādas jēgas no faktu mācīšanas, ja cilvēkā neattīsta prasmi domāt un izlemt, un rīkoties atbilstoši. Mācoties no grāmatām, cilvēks attīsta atmiņu un spēju sēdēt pie grāmatām, taču spēja izmantot šīs zināšanas paliek novārtā. Otrkārt, cilvēki ir dažādi, ar dažādiem talantiem. Mācot visus vienā tempā, vidējais temps būs nedaudz zem vidējā līmeņa, un talanti savā jomā garlaikosies. Treškārt, katrs cilvēks attīstas savā ātrumā, savā tempā. Un atkal, apmācot pēc kopēja plāna, bērni garlaikojas – kopējais temps parasti ir par lēnu, tāpēc arī skola ir viena vienīga garlaicība.
Nobeidzot skolu, cilvēks ir praksē sapratis: mācīties nozīmē garlaikoties, un zināšanas ir dzīvē praktiski nenoderīgu faktu gūzma, kas ir galīgi nesakarīgi. Laiks ir izniekots, cilvēks ir pieradis stiept gumiju un visā visumā, kļuvis slinks un bez dabiskās motivācijas. Dabiskā motivācija nozīmē: es darbojos, jo vēlos sasniegt iecerēto rezultātu. Ja darbošanās rada rezultātu, tad darbojos tālāk; ja ne, pārdomāju un mainu darbības veidu. Nevis tāpēc, ka tas ir mans pienākums, vai būtu kauns neizdarīt un atpalikt no pārējiem, vai vēl kāds muļķīgs iemesls.
Esošās izglītības sistēmas uzdevums ir sagraut cilvēka dabisko motivāciju, atņemt viņam prieku mācīties un domāt patstāvīgi un demoralizēt, padarot par cienīgu patērētājsabiedrības locekli, kas savu laimi cenšas rast materiālajā pārticībā, parasti to tā arī nesasniedzot. Protams, deklarēts tiek kaut kas cits, taču arī par izglītības sistēmas koncepciju un īstenošanu vairumā gadījumu atbild cilvēki, kas ir pieraduši darboties sistēmas ietvaros un ir tās produkti, atražojot viduvējību un sistēmu visās savās izpausmēs.
Tagi: domāšana, izglītība, zināšanas
Tēmas Pārdomas | 2 komentāri »