Egleskoka emuārs

Ir tāda parādība: cilvēks kaut ko zin, taču neatceras, kā to ir uzzinājis. Ļoti svarīga parādība, kas ļauj izskaidrot mūsu domāšanas paradumus un uzskatus. Kaut ko kaut kad esam nekritiski pieņēmuši, un tas ir kļuvis par mūsu sastāvdaļu. Gandrīz par ticību.
Cilvēks ļoti nelabprāt uzņem informāciju, kas ir acīmredzamā pretrunā ar to, ko viņš jau zin. Tāpēc ateisti nelasa Bībeli, kristieši nelasa Korānu, un musulmaņi pat nedomā par Bībeles lasīšanu. Klasisks piemērs informācijas uzņemšanai kopš bērna kājas, aizmirstot avotu. Var teikt, ka viena informācija apspiež uztveres atvērtību pēc satura pretējai informācijai.
Cēlonis droši vien ir tīri dabisks – pasaules uzskata pārskatīšana paņem daudz spēka, un daba ir taupīga. Nav paredzēts, ka pārskatīsim savu pasaules uztveri reizi gadā, tas notiek tikai pēc izciliem emocionāliem satricinājumiem, kad pasaule uzskatāmi pierāda, ka mūsu apraksts neatbilst realitātei. Dabiskais domāšanas slinkums dara mūs aizvērtus, pašpārliecinātus un viszinīgus.
Ja kaut paretam pārskatīsi savu pasaules uztveri saskaņā ar jauniem, ticamiem faktiem, līdzcilvēki sāks no Tevis izvairīties, jo Tu, nelietis tāds, liec viņiem mainīt viņu pasaules redzējumu, kurā Tev bija piekarinātas noteiktas, nemainīgas birkas. Taču Tu uzdrošinājies mainīties, un viņu birkas vairs neatbilst esošajai situācijai, viņiem ir jāpiepūlas ar jaunu birku radīšanu. Šo izmaiņu vaininieks, protams, esi Tu, tāpēc nebrīnies, ja Tevi nosauks par nepastāvīgu, pārāk mainīgu vai kā tamlīdzīgi; pārmetums ir viens: “Tu neesi nemainīgs, tātad esi neuzticams”.
Tāpēc mana visdziļākā cieņa tam, kas spēj iedziļināties arī sev pilnīgi pretējā viedoklī, ar pilnu uzmanību, jo viņš ir kārtējo reizi pārvarējis instinktu, kas liek slinkot un pakļauties pārējo viedoklim.