Egleskoka emuārs

Ir pienākusi diena X+1, rakstīšanas brīdī jau X+2 un notiek intensīva politiskās ražas ievākšana, izmantojot mirkļa situāciju.
Galvenais pasākums ir vainīgā meklēšana, visneproduktīvākā nodarbe pašreizējos apstākļos. Valdošā koalīcija kaislīgi rāda ar pirkstiem tā saucamās opozīcijas virzienā, cerot novirzīt tautas uzmanību no normālās mītiņa daļas un mītiņa iemesliem; opozīcija vārgi cenšas par to atgādināt, un visu vainu noveļ uz esošo valdību, pie reizes audzējot savus reitingus un seju atpazīstamību TV. Ko arī viņiem nevar pārāk pārmest, tāda nu ir mūsu vēlēšanu sistēma, ka bez atpazīstamības ir grūti tikt ievēlētam.
Policija izmanto brīdi, lai uzskatāmi pierādītu savu nepieciešamību kriminālo elementu savaldīšanā (un te nu viņiem vismaz daļēji jāpiekrīt), bet tautas domas dalās – vieni uzskata, ka sen tā vajadzēja, citi, ka tik traki jau nu nevajadzēja. Taču vienai lielai daļai ir manāms apjukums, jo nav ne jausmas, kas īsti notiek.
Kas notika, to mēs zinām. Kāpēc – tas jau ir daudz sarežģītāks jautājums. Dažkārt dzīvē sagadās vairākas nejaušības, kopā veidojot kaut ko samērā nebaudāmu, un sleicos domāt, ka šī ir tā reize. Daži uzskata, ka vainojami krievu specdienesti, kas man liekas visai apšaubāmi: ja būtu iejaukti specdienesti, grautiņš būtu daudz lielāks un labāk organizēts, ar lielākām agresīvu cilvēku masām un stihisku, tomēr efektīvu koordināciju ar sms palīdzību.

Esošā situācija ir jāizmanto produktīvi. Un esošā situācija nozīmē sekošo: ir finanšu krīze, kuras cēloņi vairāk tomēr atrodas aiz mūsu valsts robežām, nekā šeit. Valsts iedzīvotāji vienkārši rīkojās atbilstoši savam zināšanu līmenim, un biznesmeņi izmantoja situāciju peļņas gūšanai, arī atbilstoši savam zināšanu līmenim. Nevienā skolā nemāca, ka ņemt patēriņa kredītus ir riskanti, un nevienā biznesa mācību grāmatā nav teikts, ka uzņēmējam ir jādomā par savu un savu bērnu nākotni tālākā perspektīvā, nemaz nerunājot par valsti, jo galvenais ir peļņa, un jo ātrāk, jo labāk: citādi nākotnes vairs var nebūt, jo citu gūs peļņu tavā vietā. Arī mūsu politiskā sistēma, ko nekritiski pārņēmām no Rietumiem, ar visiem labumiem un trūkumiem, ir pakārtota starptautiskajai biznesa un finansu videi, kas jau sen ir globāla un kuru valstu robežas praktiski neaiztur.

Mūsu valstij ir pienākuši grūti laiki, un tieši tāpēc ir svarīgi saglabāt sabiedrisko kārtību un veikt pārmaiņas organizēti, bez vandālisma un asinsizliešanas, jo tādējādi mēs savu jau tā ne visai labo situāciju padarītu vēl sliktāku, piedevām apdraudot mūsu valsts eksistenci, jo tā kļūtu par vieglu mērķi dažādiem politiskiem avantūristiem.

Tātad, valdībai ir jādara sekojošais (runāsim Godmaņa stilā ):
1. Jāskaidro, gari, plaši un uz visiem stūriem, lai katram muļķim kļūtu skaidrs: mūsu situācija ir loģiskas sekas starptautiskajai situācijai, kurā visu nosaka nauda, nauda, nauda, kura mūslaikos nav vairs ne ar ko segta, un kas darbojas tikai ekonomiskās izaugsmes apstākļos, jo tikai tad ir iespējama kredīta atdošana bez bankrota. Dzīvošanai no patēriņa kredīta, gan personiskā, gan valstiskā līmenī vairumā gadījumu ir ekonomiskā pašnāvība ilgtermiņā, ko pierāda ASV piemērs.
2. Jānovirza uzmanība no vainīgo meklēšanas uz izejas meklēšanu no esošās situācijas. Atrast un sodīt vainīgos, ja tādi patiešām ir, būtu taisnīgi, taču tā mēs zaudētu dārgo laiku, mums vienkārši nav laika un resursu razborkām. Nacionālā vienotība ir valsts izdzīvošanas jautājums, pat ja tāpēc masveidā ir jāpiešķir pilsonība nepilsoņiem. Viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā mēs, vairumā ļoti normāli.
4. Jādara zināms, ka globalizācija ir pamatīgi iebuksējusi un pamazām brūk kopā, tāpēc jāuzņem kurss uz pašpietiekamību svarīgakajās nozarēs: pārtika, enerģētika un tamlīdzīgi. Tas ir stratēģisks neatkarības jautājums.
3. Izeja, kad grūst starptautiskā finansu sistēma, kas ir balstīta uz parādiem, ir atdalīšanās no tās. Kāda jēga pildīt SVF un PB noteikumus, ja viss, ko viņi var piedāvāt, ir parādu jūgs apmaiņā pret aizdevumu uz viņu noteikumiem? Tēlaini runājot, mēs satupstamies uz kuģa atlūzas un airējamies tālāk kopīgiem spēkiem, kamēr citi slīkst vai ķepurojas pa vienam. Krīzes laikā nekad netrūkst darbaspēka, trūkst tikai naudas, to tad arī valdībai vajag izmantot, kaut vai finansējot infrastruktūras uzturēšanu par fiksētām cenām ar svaigi sadrukātu naudu. Ja nauda nokļūs apritē nevis caur kredītiem, bet apmaiņā pret reāli padarītu darbu, inflācijas nebūs, un samazināsies bezdarbs, un visiem būs labāk. Inflāciju izraisa naudas nonākšana apgrozībā, kas nav segta ar materiālām vērtībām, peimēram, kredītu nauda.
4. No iepriekšējā punkta izriet, ka jāatceļ dažādi birokrātiski šķēršļi sīkās uzņēmējdarbības attīstīšanai, piemēram, atļaut tirgoties ar pārtiku visiem, kas to vēlas, bez ierobežojumiem. Lielos piena kombinātus un citus lielus uzņēmumus var pārpirkt ārzemnieki, taču vietējos tā neiznīcinās, ja vien neļaus manipulēt ar tirgu.
5. Jāmaina vēlēšanu sistēma, kurā pārstāvjus ievēlē tikai pēc dzīvesvietām cilvēki, kas viņus pazīst, un politisko partiju sistēma ir jāatceļ, jo politiskā partija ir veidojums, kas ir viegli finasējams un disciplinējams, tātad vadāms. Jāievieš katra deputāta personisku atbildību par saviem lēmumiem un balsojumiem. Deputāta mandātu piešķir un atņem tie, kas par viņu balsoja, pie kam nav termiņu ierobežojuma; tikko viens ir atcelts, vietā ievēlē citu. Līdz ar to, tikko deputāts izdara ko apšaubāmu, viņu ievēlējušie atceļ, un karjera beigusies, un otrādi – tie, kas labi strādā, var to darīt ilgāk, nodrošinot politiskā kursa nepārtrauktību. Visai balsošanai ir jābūt atklātai, jo godīgam cilvēkam nav jābaidās paust savu viedokli.

Labi saprotu, ka sistēma pretojas pārmaiņām, jo tās uzdevums ir uzturēt pašai sevi. Visticamāk, tā sagrūs, jo nespēs mainīties. Kāda jēga to saglabāt, ja izmaiņas notiks tik un tā?