Egleskoka emuārs

Mantas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās ir neitrālas – principā uzskatāmas par dažādiem cilvēka funkciju pagarinājumiem un to ietekmi nosaka pielietojums; par piemēru var ņemt cirvi, ar ko var gan malku cirst, lai sasildītos, gan iecirst kādam galvā.

Mēs esam iemācīti pieņemt, ka dzīves kvalitāte ir materiālo resursu pārpilnība, lai varētu nodrošināt visas citas dabiskās vajadzības. Taču dzīves kvalitāti nosaka daudz dažādu faktoru, vairums no tiem ir nemateriāli. Kādi tieši, to katrs var pats iedomāties, atceroties savas dzīves laimīgākos mirkļus. Laime katram ir savādāka, taču reti kuram tie ir saistīti ar materiālajām vajadzībām. Varu saderēt, ka ja arī tā bija dzīvokļa vai mašīnas iegāde, tad laimes sajūtu izraisīja ne jau pats dzīvoklis vai mašīna, bet sasnieguma sajūta, realizēta mērķa sajūta.

Daudzas “primitīvas” tautas uzskata, ka viņām tie civilizācijas labumi nafig nav vajadzīgi, jo ir labi tāpat – ir labs ēdiens, pietiekoša pajumte, nav stresa un pats galvenais, ir līdzcilvēki, kuru liktenis nav vienaldzīgs. Bagāts ir tas, kam pietiek. Šeit nav runa par zemniekiem, kas knapi velk dzīvību starp dabas untumiem un savu neizglītotību, bet par tiem nedaudzajiem, kas joprojām dzīvo “savvaļā” un labi pazīst savu vidi. Propoganda ar nolūku jauc šīs divas eksistences formas, strauji vairojošos un slimību māktos zemniekus ar brīvajiem dzungļu un tuksnešu klejotājiem, lai radītu iespaidu, ka nav citas alternatīvas, kā vai nu vilkt dzīvību nabadzībā vai būt algas vergam.

Izskan domas par to, ka latvieši lūk nevairojas. Nevairošanās pie cilvēkiem notiek, ja ir pārāk daudz stresa: tas var būt gan no tiešiem draudiem dzīvībai un pilnīgas neprognozējamības (skat. par Kubas indiāņu iznīcināšanu kolonizācijas pirmsākumos), vai arī no drošības par rītdienu, kas raksturīgs gan mūsdienu Rietumiem, gan savvaļas cilvēkiem – bērni ir sava prieka dēļ, jo par cilvēku vecumdienās rūpējas vai nu valsts, vai cilts spējīgie locekļi. Tikko rodas nedrošība par mūža nogali, mērens stress, rodas vēlme pēc daudziem bērniem, vēlme radīt “savu cilti”, ko mēs parsvarā redzam zemnieku tautās (te bērni ir arī darbaspēks) un tajās, kurās vairošanās ir politiski-reliģisks tikums (musulmaņi, izraēla). Taču, ja izdzīvošana īstermiņā apdraud izdzīvošanu ilgtermiņā, priekšroka tiek dota īstermiņam: rītdienai nav nozīmes, ja neizdzīvosi šodien. Ja bērnu audzināšana paņem visus resursus šodien, neatstājot nekā no dzīves kvalitātes (brīvā laika, ne-lietišķiem kontaktiem utt.), cilvēki izvēlas šodienu, it īpaši, ja ir zināms, ka bērni 20 gadu vecumā aizies no mājas un praktiski pazudīs.

Mūsdienu Rietumu civilizācija vienkārši ierosina cilvēku iedzimto skaita paškontroles veidu. Vai tāpēc mēs esam laimīgāki – tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Pieļauju, ka vairumā cilvēki nav nemaz tik laimīgi, jo nav paša galvenā – piederības sajūtas kopienai, grupai, kas piešķir pašvērtību cilvēka dzīvei. Ja salīdzinām ar tām šausmām, kāda ir kaut vai latviešu zemnieka dzīve 19. gs beigās, kad bērni mirst drīz pēc piedzimšanas, grūtniecība nereti beidzas ar nāvi dzemdībās vai pēc tām, plaušu karsonis un tuberkuloze pļauj visus pēc kārtas (palasiet vecās baznīcas grāmatas), tad protams, mēs esam nedaudz laimīgāki, jo materiālā kultūra mums ļauj būt salīdzinoši paēdušiem, veseliem un siltumā.

Ja cilvēki nevairojas, ir viens gadījums no diviem: vai nu tie jūtas samērā labi un ir līdzsvarā ar vidi, vai tiecas uz līdzsvaru; vai arī tik tiešām apstākļi ir neciešami.