Pārdomas par materiālismu un vairošanos
Autors egleskoks @ 4 augusts, 2009
Mantas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās ir neitrālas – principā uzskatāmas par dažādiem cilvēka funkciju pagarinājumiem un to ietekmi nosaka pielietojums; par piemēru var ņemt cirvi, ar ko var gan malku cirst, lai sasildītos, gan iecirst kādam galvā.
Mēs esam iemācīti pieņemt, ka dzīves kvalitāte ir materiālo resursu pārpilnība, lai varētu nodrošināt visas citas dabiskās vajadzības. Taču dzīves kvalitāti nosaka daudz dažādu faktoru, vairums no tiem ir nemateriāli. Kādi tieši, to katrs var pats iedomāties, atceroties savas dzīves laimīgākos mirkļus. Laime katram ir savādāka, taču reti kuram tie ir saistīti ar materiālajām vajadzībām. Varu saderēt, ka ja arī tā bija dzīvokļa vai mašīnas iegāde, tad laimes sajūtu izraisīja ne jau pats dzīvoklis vai mašīna, bet sasnieguma sajūta, realizēta mērķa sajūta.
Daudzas “primitīvas” tautas uzskata, ka viņām tie civilizācijas labumi nafig nav vajadzīgi, jo ir labi tāpat – ir labs ēdiens, pietiekoša pajumte, nav stresa un pats galvenais, ir līdzcilvēki, kuru liktenis nav vienaldzīgs. Bagāts ir tas, kam pietiek. Šeit nav runa par zemniekiem, kas knapi velk dzīvību starp dabas untumiem un savu neizglītotību, bet par tiem nedaudzajiem, kas joprojām dzīvo “savvaļā” un labi pazīst savu vidi. Propoganda ar nolūku jauc šīs divas eksistences formas, strauji vairojošos un slimību māktos zemniekus ar brīvajiem dzungļu un tuksnešu klejotājiem, lai radītu iespaidu, ka nav citas alternatīvas, kā vai nu vilkt dzīvību nabadzībā vai būt algas vergam.
Izskan domas par to, ka latvieši lūk nevairojas. Nevairošanās pie cilvēkiem notiek, ja ir pārāk daudz stresa: tas var būt gan no tiešiem draudiem dzīvībai un pilnīgas neprognozējamības (skat. par Kubas indiāņu iznīcināšanu kolonizācijas pirmsākumos), vai arī no drošības par rītdienu, kas raksturīgs gan mūsdienu Rietumiem, gan savvaļas cilvēkiem – bērni ir sava prieka dēļ, jo par cilvēku vecumdienās rūpējas vai nu valsts, vai cilts spējīgie locekļi. Tikko rodas nedrošība par mūža nogali, mērens stress, rodas vēlme pēc daudziem bērniem, vēlme radīt “savu cilti”, ko mēs parsvarā redzam zemnieku tautās (te bērni ir arī darbaspēks) un tajās, kurās vairošanās ir politiski-reliģisks tikums (musulmaņi, izraēla). Taču, ja izdzīvošana īstermiņā apdraud izdzīvošanu ilgtermiņā, priekšroka tiek dota īstermiņam: rītdienai nav nozīmes, ja neizdzīvosi šodien. Ja bērnu audzināšana paņem visus resursus šodien, neatstājot nekā no dzīves kvalitātes (brīvā laika, ne-lietišķiem kontaktiem utt.), cilvēki izvēlas šodienu, it īpaši, ja ir zināms, ka bērni 20 gadu vecumā aizies no mājas un praktiski pazudīs.
Mūsdienu Rietumu civilizācija vienkārši ierosina cilvēku iedzimto skaita paškontroles veidu. Vai tāpēc mēs esam laimīgāki – tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Pieļauju, ka vairumā cilvēki nav nemaz tik laimīgi, jo nav paša galvenā – piederības sajūtas kopienai, grupai, kas piešķir pašvērtību cilvēka dzīvei. Ja salīdzinām ar tām šausmām, kāda ir kaut vai latviešu zemnieka dzīve 19. gs beigās, kad bērni mirst drīz pēc piedzimšanas, grūtniecība nereti beidzas ar nāvi dzemdībās vai pēc tām, plaušu karsonis un tuberkuloze pļauj visus pēc kārtas (palasiet vecās baznīcas grāmatas), tad protams, mēs esam nedaudz laimīgāki, jo materiālā kultūra mums ļauj būt salīdzinoši paēdušiem, veseliem un siltumā.
Ja cilvēki nevairojas, ir viens gadījums no diviem: vai nu tie jūtas samērā labi un ir līdzsvarā ar vidi, vai tiecas uz līdzsvaru; vai arī tik tiešām apstākļi ir neciešami.
4 augusts, 2009 19:52
Tēzei par nemateriālo faktoru svarīgumu piekrītu. Par mantām runājot, esmu tomēr nedaudz moderno komunikācijas līdzekļu fans, tie ir ļoti noderīgi. Lai gan, no otras puses, tie atņem jēgu ceļošanai, neko jaunu un interesantu tik un tā neuzzināsi.
Negribu piekrist par zemnieku nožēlojamību. Neticu, ka tie zemnieki, kas dziedāja ( vai skandēja ) dainas ( http://www.dainuskapis.lv/ ), “knapi vilka dzīvību starp dabas untumiem un savu neizglītotību”, tieši otrādi, viņiem bija spēcīga un kompetenta kultūra un pietiekoši kvalitatīva dzīve. Ja arī veselības aprūpe bija sliktāka, tad citi, nemateriālie faktori, to kompensēja.
Un man šķiet ka tieši tur ir viena liela problēma, mēs vēl atceramies šo kultūru, kura mums, pilsētās dzīvojošiem un vairāk vai mazāk intelektuālu darbu strādājošiem, vairs neder un kuru mēs vairs īsti nesaprotam, bet jaunu, līdzvērtīgu neesam radījuši. Jautājums pat ir, vai tas ir iespējams. Lai gan, nezinu, varbūt tomēr ir vērts vecmodīgi aizbraukt uz Vīni, Parīzi, paskatīties, varbūt visas atbildes gluži vēl nav Vikipēdijā iegrāmatotas un nekāda Amerika nav jāizgudro?
7 augusts, 2009 11:45
Māra pardomas par ceļošanas bezjēdzīgumu ir temata vērtas. Nu labi, ja mes staigajam pa vīni karstā diena, pirms tam caur Poliju vairakas dienas braukusi savā auto ar kondicionieri vai tūristu autobusā – tas ir viens, bet ja mēs aizbraucam slēpot, kāpt kalnos (vasarā un ziemā, vieglas takas un grūtas – ar aprīkojumu un bez, ja mēs peldam ar laivam pa uli, piedalamies sacensībās individuāli, komandā, ar ģimeni, ceļojam ar stopiem, nakšņojam teltīs, braukājam ar močiem simtiem kilometru, peldamies nāves jūrā, izjūtam – kā tas ir – kopā ar delfīnu baseinā peldēt vai arī aizbrauc uz Kubu padejot Salsu
– tas ir pavisam kas cits.
Kaut gan ne jau visām gleznam un skulptūrām ir pieejamas baudāmas reprodukcijas, citiem vajag arīoriģinālus, arīmūziķus klausīties un teātri vai baletu un operu ir jābrauc klausīties – visi jau pie mums nebrauc, un ar kvalitatīvu audiotehniku tomēr jauniestudējumus nevar nobaudīt, jo tie vai nu nav ierakstīti, vai arī katru reizi ir savādāki – kā Roberta Gobziņa gadījuma – tur improvizācija ir vienmēr un klātieni katrā konkrētā gadījumā nekas neaizstās 
Jā, google Earth un wiki ir samazinājusi “es te biju” braukšanas un fotografēšanās jēgu “pie Eifeļa torņa vai kolizena”, bet tad, kad tu brauc “saskarsmei ar nepieredzētu vidi un sajūtām”, tad nekāds Google earth un Wiki neko nedos, jo tie ir domāti prātam un acīm, nevis taustei, garšai (jā – arī nacionālās virtuves baudīšana – garšas sajūta) un ožai (meža un ziedu aromāts eksotiskās vietās), vai arī aizbrauc uz Kubu padejot Salsu.
Tātad secinām, ka Māris ir tieši prāta un acu ceļotājs, ja jau nepieminēja pārējās pieejamās sajūtas