Egleskoka emuārs

Šo ierakstu jau sen gribējās ielikt, taču visu laiku kaut kā pietrūka te laika, te iedvesmas.

Viss sākās pirms pāris gadiem, kad izlasīju, ka kukaiņu ēšana ir visai ierasta lieta vairumam pasaules iedzīvotāju, šai ziņā tikai balto cilvēku zemes to vairs vai vēl nedara. Ziņkārības pēc gribējās pamēģināt, taču bija jau rudens un lielie sienāži bija pārāk reti sastopami. Ar sliekām arī negribējās ķēpāties, un tā nu iedvesma nedaudz noplaka.

Šopavasar, vācot nost sapuvušu salmu kaudzi, kura uz grantainās pamatnes bija gulējusi jau kādus divus gadus, ja ne vairāk, ar pārsteigumu konstatēju, ka visa kaudzes pamatne, ap 1 kvadrātmetru platībā, ir kā nosēta ar prāviem maijvaboļu kāpuriem, kuri tur acīmredzot barojās no celulozes trūdiem. Vienlaikus man radās šaubas par visur lasāmo apgalvojumu, ka maijvaboļu kāpuri grauž dzīvu augu saknes, jo tur nevienas dzīvas saknes nebija. Varbūt viņi vajadzības spiesti bojā tās saknes, lai būtu trūdi, no kā baroties? Zemāk redzama kaudze, baltais pulveris ir ugunskura pelni.

Maijvaboļu atrašanas vieta

Vārdu sakot, tādu izdevību garām laist nevarēja, paņēmu puslitra burku un pielasīju gandrīz pilnu. Bildītē zemāk redzams viens no mūsu stāsta varoņiem, vēl guļot ziemas miegā vēsajā zemē aprīļa sākumā.

Maijvaboles kāpurs ziemas guļā

Šāds kāpuru daudzums man bija diezgan liels pārsteigums, tāpēc jo rūpīgi tos nobildēju savās rokās. Tur bija kādas trīs četras tādas saujas

sauja ar maijvaboļu kāpuriem

Protams, ap šo laiku manējie jau sāka uzskatīt, ka esmu drusku jokains, lai arī pārāk vētraini to neizrādīja. Kad aizbraucām mājās, klusiņām virtuvē izkratīju kāpurus uz avīzes, lai nobirst gruži, tad noskaloju tīrā ūdenī, un olīveļļā izcepu uz pannas. Piebēru smalcinātas raudeņu lapas, ko parasti liek klāt gaļas ēdieniem, taču šoreiz tā nebija īstā garšviela. Cepšanas procesā daļa no kāpuriem iztecēja – zaudēja savu iekšējo saturu, apmēram ceturtā daļa.

Tad nu pienāca notikuma kulminācija, proti, pagaršošana. Biju gaidījis, ka garšos līdzīgi garnelēm vai vēžiem, taču garša izrādījās tāda maigi īpatnēja, ne pārāk izteikta, viegli salkana. Ja būtu badā, būtu nolocījis visus ka nemetās, taču šoreiz iztiku ar kādiem desmit. Viņu ādas izrādījās diezgan sīkstas, galvas un kājas vēl jo vairāk. Un pakaļā atrodas gremošanas orgāns neliela zirņa lielumā, tumšs un droši vien pilns ar trūdiem, tāpēc to neēdu.

Zemāk vēl dažas bildes no šī pasākuma. Par to kompozīciju zilajā šķīvītī es dabūju vērtējumu “izsmalcināts kretīnisms”

Kad gandrīz biju beidzis, virtuvē ienāca sieva un pacēla pannas vāku, neko nenojausdama. Nez kāpēc gandrīz apvēmās

panna ar maijvaboļu kāpuriem

kulturāli uz šķīvīša