Nuja, kas īsti kopīgs mākslai ar haļavu? Nešaubīgi, Latvijai un mākslai ir šis tas kopīgs, un Latvijai un haļavai arī. Kā jau izteicos iepriekš, latvieši nešaubīgi ir haļavščiki, kuri grib ja ne visu, tad daudz ko par pusvelti, mēģina ar minimālu piepūli izšļūkt cauri, sākot jau no pamatskolas, nemaz nerunājot par vidusskolu un augstskolām. Tas mums ir kopējs ar krieviem.

Haļavščiki paceļ cenas veikalos līdz nejēdzīgiem augstumiem un apvainojas, ja blakus veikalā tā nedara. Haļavščiki meklē sponsorus saviem ne visai oriģinālajiem pasākumiem un šausmīgi apvainojas, ja viņiem atsaka. Haļavščiki nemaz nesāk biznesu, ja tā atdeve nav paredzama vismaz 200% apmērā, un nevar ātri kļūt par miljonāru.

Pirms Jaunā gada iebridu Mākslas Akadēmijas “Jarmarkā”, kur jaunie mākslinieki izlikuši savus darbus pārdošanai. Daži bija tīri labi, daudzi bija atklāti smērējumi vai darbi, kuri jāveido studiju gaitā kā uzdevumi. Kaut arī neko no mākslas nesaprotu un visus vērtēju pēc “patīk-nepatīk” skalas, tomēr mani krietni pārsteidza haļavas līmenis, uz kādu cer jaunie mākslinieki. No tiem darbiem, kas bija daudzmaz ņemami, praktiski nevienu neredzēju cenā zem 100 latiem, vairums cena bija robežās starp 200 un 500 Ls. Loģiski, tas ir apmēram 5-10 reizes dārgāk, nekā esmu ar mieru maksāt. Jā, esmu parasts mietpilsonis bez izsmalcinātas mākslinieciskās gaumes, tomēr neizprotu, kā nevienam nepazīstami jaunieši cer kaut ko pārdot par cenām, kas līdzvērtīgas vēl dzīvo vecmeistaru darbiem.

Kā stāstīja paziņas, Swedbankas rīkotajā gleznu izsolē Edgara Vintera gleznas sākuma cena bija ap 200 latu; tajā pašā izsolē, kāda 1980. gadā dzimuša mākslinieka apmēram 1,5 kvadrātmetru lielās abstraktās gleznas sākumcena bija 1500 Ls. Protams, tai neviens pircējs neatradās

Morāle. Gribēt nav aizliegts, taču ir vēlams, lai vēlmes vismaz aptuveni saskanētu ar iespējām. Un secinājums: jo vairāk ir haļavščiku, jo vieglāk taisīt biznesu tiem, kas neslinko un “ņem ar apgrozījumu”. Kā to dara lietuvieši.

Internetā uzskrēju virsū lapai, kurā tiek piedāvāts uzminēt, kuru skaitli esi iedomājies. Pa ceļam jāveic neliels pārrēķins. Lapa atrodas http://www.ugbereg.ru/magic.html. Piedevām, tur tiek apgalvots, cik ļoti veicas tiem, kas vēsti par šo lapu izplatījuši cik tur tajos forumos un kas notiks, ja to nedarīsi. Izmēģiniet paši, kam nav slinkums, lai nav garlaicīgi lasīt tālāko. Ne jau izplatīt vēsti, bet to, kā lapa darbojas

Tātad, no pirmā acu uzmetiena manas domas tiek sekmīgi lasītas. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Herman Van Rompuy un Baronese Eštona

Nu tad tā, brālīši. Ir iecelts jaunais ES “prezidents”, kas ir kārtējais solis jaunas PSRS tipa organizācijas virzienā.

Tante ES ārlietu ministres amatā ir pavisam garām, kaut kāda no nezin kurienes izvilkta, nav pat nevienu vēlētu amatu ieņēmusi. Tas nekas, ka baroneses tituls.

Toties Hermanis ir nelāgu lietu pilns, esot baisi pārliecināts federālists un talantīgs diplomāts. No kā var secināt, ka viņa uzdevums ir mūs maigi pārliecināt, ka visiem kopā būs labāk, vienotā nodokļu sistēmā, ar vienotu ES himnu, ES karogu un iespējams, pēc pārdesmit gadiem – vienotu ES valodu. Galu galā, visas nesaskaņas taču ceļas no atšķirībām, vai ne? Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šī ir mana uzruna Tev, latviešu tauta, valsts dibināšanas svētkos. Esmu parasts ierindas pilsonis, kas interesējas par politiku un mēģina saprast, kas vispār notiek. Aina, ko redzu, veidojas visai nepievilcīga, taču savā būtībā tā ir tipiska un atkārtojas visās pasaules malās un laikos.

Cilvēki vienmēr ir cīnījušies par varu. Šī cīņa ir mūsu mantojums no dzīvnieku pasaules. Kopš mēs esam sākuši domāt, šī cīņa ir kļuvusi arvien izsmalcinātāka, cilvēkiem apvienojoties karapūļos un karaspēkos, veidojot valstis un dažāda cita veida organizācijas. Varai pašai par sevi nav jēgas; vara ir tikai līdzeklis dažāda veida resursu iegūšanai. Gudrākie to saprata pirmie, un par savu ieroci arvien vairāk izmantoja prāta spēku. Par galveno ieroci šajā cīņā kļuva nauda. Ar naudu var algot armijas un uzpirkt karavadoņus, un ar naudu var izpostīt zemes bez jebkādas vardarbības pielietošanas. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Dzīvoja reiz Maikls Krihtons. Gudrs un produktīvs cilvēks bija, ar izcilību beidza Hārvadas Universitāti, galvenās interešu sfēras – bioloģija, medicīna, antropoloģija un programmēšana. Sarakstījis arī grāmatas, no kurām vienu esmu lasījis agri jaunībā – “Andromēdas celms”. Laba grāmata bija. Un piedalījies arī vairāku filmu uzņemšanā, tai skaitā “Juras laikmeta parks”.

Tātad, vismaz stulbumā un nespējā mēs viņu apvainot nevaram, ja vien paši neesam tādi. Turpat viņa saitā ir eseja, “Vides aizsardzība kā reliģija“. Dažas ļoti labas idejas, kuras man manāmi lika aizdomāties par notiekošo. Iesaku izlasīt oriģinālu angļu valodā. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Tas nav nekāds mans izdomājums uzmanības pievēršanai, bet reāla muzeja nosaukums, kura apmeklējumam biļete nav jāpērk. Muzejs atrodas Losandželosā, Kalifornijā, ir pieejama muzeja mājaslapa.

Pamatdoma ir sekojoša: psihiatrija ir nozare, kas nodarbojas ar represijām pret citādi domājošajiem vai nedomājošajiem. Ir daudz “ārstēšanas” metožu, kuras ir pilnīgi neefektīvas un kuru lietderību nav iespējams pierādīt, taču tiek plaši pielietotas kā ļoti labas un noderīgas. Piemēram,katru gadu “ārstējot” ar elektrošoku, mirst līdz 10 tūkstošiem pacientu, no kuriem trīs ceturtdaļas ir sievietes. 460 volti caur smadzenēm nav nekāda joka lieta. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pūlis ir neorganizēta īpatņu kopa, kas par spīti savai neorganizētībai, tomēr spēj rīkoties (tas ir, vismaz kustēties) saskaņoti. Tādi pūļi ir gan savvaļas dzīvnieku bari, gan lielas cilvēku grupas dažādos masu pasākumos.

Gan cilvēku, gan dzīvnieku grupas rīkojas tā, kā rīkojas vismaz 5% dalībnieku. Nesenā pētījumā ar zivju bariem tas ir pierādīts eksperimentāli, taču cilvēku pūļu vadīšanā praksē pielietots jau sen, pirms otrā pasaules kara, ja var ticēt Viktora Suvorova grāmatām (šķiet, tā bija “Kontrole”, kur aprakstīta pūļa vadīšana dažādu amatpersonu uzstāšanās laikā pēc līdzīgiem principiem).

Pamatprincipi ir šādi: Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Reāla situācija: pērkam burkas Maksimā, divlitrīgās, tukšas, iepakojumā 12 burkas, iepakojuma cena tuvu četriem latiem. Uzlīme uz vienas burkas, priekš visa komplekta.

Pārdevēja nolasa svītrkodu, un saskaita visu kopā – sanāk apmēram 40 lati par 12 burkām. Protams, konflikts tika nokārtots uzreiz un mierīgi, čeks anulēts un kārotās burkas nopirktas par 4 latiem komplektā, nevis gabalā.

Tagad jautājums: maksājot ar karti, cik ātri šo kļūdu atrastu (visticamāk, jau parakstot čeku pie kases), un cik laika prasītu tās izlabošana? Skaidrs, ka šajā gadījumā skaidras naudas norēķins ir bijis drošāks. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Mantas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās ir neitrālas – principā uzskatāmas par dažādiem cilvēka funkciju pagarinājumiem un to ietekmi nosaka pielietojums; par piemēru var ņemt cirvi, ar ko var gan malku cirst, lai sasildītos, gan iecirst kādam galvā.

Mēs esam iemācīti pieņemt, ka dzīves kvalitāte ir materiālo resursu pārpilnība, lai varētu nodrošināt visas citas dabiskās vajadzības. Taču dzīves kvalitāti nosaka daudz dažādu faktoru, vairums no tiem ir nemateriāli. Kādi tieši, to katrs var pats iedomāties, atceroties savas dzīves laimīgākos mirkļus. Laime katram ir savādāka, taču reti kuram tie ir saistīti ar materiālajām vajadzībām. Varu saderēt, ka ja arī tā bija dzīvokļa vai mašīnas iegāde, tad laimes sajūtu izraisīja ne jau pats dzīvoklis vai mašīna, bet sasnieguma sajūta, realizēta mērķa sajūta.

Daudzas “primitīvas” tautas uzskata, ka viņām tie civilizācijas labumi nafig nav vajadzīgi, jo ir labi tāpat – ir labs ēdiens, pietiekoša pajumte, nav stresa un pats galvenais, ir līdzcilvēki, kuru liktenis nav vienaldzīgs. Bagāts ir tas, kam pietiek. Šeit nav runa par zemniekiem, kas knapi velk dzīvību starp dabas untumiem un savu neizglītotību, bet par tiem nedaudzajiem, kas joprojām dzīvo “savvaļā” un labi pazīst savu vidi. Propoganda ar nolūku jauc šīs divas eksistences formas, strauji vairojošos un slimību māktos zemniekus ar brīvajiem dzungļu un tuksnešu klejotājiem, lai radītu iespaidu, ka nav citas alternatīvas, kā vai nu vilkt dzīvību nabadzībā vai būt algas vergam.

Izskan domas par to, ka latvieši lūk nevairojas. Nevairošanās pie cilvēkiem notiek, ja ir pārāk daudz stresa: tas var būt gan no tiešiem draudiem dzīvībai un pilnīgas neprognozējamības (skat. par Kubas indiāņu iznīcināšanu kolonizācijas pirmsākumos), vai arī no drošības par rītdienu, kas raksturīgs gan mūsdienu Rietumiem, gan savvaļas cilvēkiem – bērni ir sava prieka dēļ, jo par cilvēku vecumdienās rūpējas vai nu valsts, vai cilts spējīgie locekļi. Tikko rodas nedrošība par mūža nogali, mērens stress, rodas vēlme pēc daudziem bērniem, vēlme radīt “savu cilti”, ko mēs parsvarā redzam zemnieku tautās (te bērni ir arī darbaspēks) un tajās, kurās vairošanās ir politiski-reliģisks tikums (musulmaņi, izraēla). Taču, ja izdzīvošana īstermiņā apdraud izdzīvošanu ilgtermiņā, priekšroka tiek dota īstermiņam: rītdienai nav nozīmes, ja neizdzīvosi šodien. Ja bērnu audzināšana paņem visus resursus šodien, neatstājot nekā no dzīves kvalitātes (brīvā laika, ne-lietišķiem kontaktiem utt.), cilvēki izvēlas šodienu, it īpaši, ja ir zināms, ka bērni 20 gadu vecumā aizies no mājas un praktiski pazudīs.

Mūsdienu Rietumu civilizācija vienkārši ierosina cilvēku iedzimto skaita paškontroles veidu. Vai tāpēc mēs esam laimīgāki – tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Pieļauju, ka vairumā cilvēki nav nemaz tik laimīgi, jo nav paša galvenā – piederības sajūtas kopienai, grupai, kas piešķir pašvērtību cilvēka dzīvei. Ja salīdzinām ar tām šausmām, kāda ir kaut vai latviešu zemnieka dzīve 19. gs beigās, kad bērni mirst drīz pēc piedzimšanas, grūtniecība nereti beidzas ar nāvi dzemdībās vai pēc tām, plaušu karsonis un tuberkuloze pļauj visus pēc kārtas (palasiet vecās baznīcas grāmatas), tad protams, mēs esam nedaudz laimīgāki, jo materiālā kultūra mums ļauj būt salīdzinoši paēdušiem, veseliem un siltumā.

Ja cilvēki nevairojas, ir viens gadījums no diviem: vai nu tie jūtas samērā labi un ir līdzsvarā ar vidi, vai tiecas uz līdzsvaru; vai arī tik tiešām apstākļi ir neciešami.

Izglītības sistēmas mērķis ir iemācīt cilvēkam to, ko pirms viņa ir zinājuši citi cilvēki. Tīri bioloģiski ņemot, cilvēks ir dzīvnieks, kam liela daļa izdzīvošanai vajadzīgo zināšanu tiek nodotas pēc piedzimšanas, audzināšanas ceļā. Tāpēc cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas, un intensīvi aug pirmajos dzīves gados. Mēs vēl īsti nezinām, kur tieši atrodas cilvēka spēju robeža, taču zinām, ka cilvēks, līdzīgi dzīvniekiem, piedzimst ar veselu kaudzi instinktīvu refleksu (zīšanas, peldēšanas, izvairīšanās no sāpju avota utt.), par daudziem no  kuriem mēs nemaz nezinām, tajā skaitā ir arī sabiedriskās uzvedības refleksi, domāti dzīvei sabiedrībā.

Cilvēks savas iedzimtās uzvedības refleksus spēj apspiest vai pārvērst citā virzienā. Viens no piemēriem ir spēja izdarīt pašnāvību, kas ir viena no spēcīgākajiem instinktiem, izdzīvošanas instinkta, pārkāpums. Līdzīgi arī citās jomās – bokseris spēj pieliekties, lai izvairītos no sejā triektas dūres tā vietā, lai instinktīvi aizvērtu acis un atrautu galvu pēc iespējas tālāk uz aizmuguri, vienlaikus novēršoties.

Sabiedrības kultūra, atkarībā no tās dabas, kopš mazotnes virza cilvēku vienu instinktu apslāpēšanas un citu veicināšanas virzienā. Jo spēcīgāki ir apslāpējamie instinkti, jo vairāk spēka ir tam jāvelta, un jo spēcīgāki ir šāda cilvēka iekšējie konflikti un jo nelaimīgāks šādā kultūrā ir indivīds. Dabiski, cilvēks tiecas rast risinājumu šim iekšējam konfliktam, meklējot laimi, ja to tā var nosaukt. Šādā stāvoklī indivīds ir viegli ietekmējams, jo neapzinās sava konflikta pamatu, taču spēcīgi izjūt tieksmi pēc kaut kā visai nekonkrēta, abstrakta; pametot “ideju”, kas varētu konkretizēt šādu tieksmi, cilvēku var pamudināt uz visai nesakarīgām darbībām. Piemēram, izplatīt Dieva vārdu vai komunismu tālās zemēs, vai doties svētajā karā, vai ņemt kredītus precēm un pakalpojumiem, kuros laimes nu galīgi nav.

Zināšanas pēc savas materiālās būtības ir neironu slēgumi cilvēka ķermenī. Kādam ir tīkli, kuru dēļ pēc atbilstošas apmācības viņš spēj programmēt un vadīt automobili, un vēl daudzi citi, mazāk nozīmīgi. Tāpat, arī spēja mīlēt, runāt un dziedāt ir neironu tīkli. Dažiem no dzimšanas piemīt spēja attīstīt tādus vai citādus neironu tīklus – vienam padodas loģiskā domāšana, citam ātras un precīzas kustības, vēl kādam ļoti labi aug tīkli, kas atbild par valodu apguvi un izmantošanu, cits ļoti labi izprot citu cilvēku emocijas, jo viņam ir daudz neironu smadzeņu rajonā, kas analizē citu cilvēku emocijas. To sauc par talantu, vai par dabisku ievirzi, un katram no mums ir kaut kāds viens vai vairāki talanti, vai Dieva dāvana.

Ja cilvēkam atbilstošajā jomā talanta nav, arī tad viņš spēj vismaz viduvējā līmenī apgūt jebkuras zināšanas, taču viņam būs jāpieliek daudz lielākas pūles nekā apdāvinātam indivīdam, un daudz vairāk darba jāvelta, lai šīs spējas vai zināšanas uzturētu labā formā. Viņa dzīve pārvērtīsies par smagu darbu, ja savā jomā būs jāsacenšas ar šajā jomā apdāvinātiem cilvēkiem. Tā ir atšķirība starp Mocartu un Saljēri, kā to tēlo literatūrā.

Zināšanas ir iedalāmas trijās daļās. Pirmās ir praktiskās zināšanas, kuras var izmantot bez izpratnes, kāpēc un kas notiek. Piemēram, pazīt un apēst kartupeli.  Tās ir empīriski iegūtas, un tāpat var tikt nodotas tālāk. Ja ir caureja, palīdz ozolu mizu tēja. Šīs zināšanas ietver ozola atpazīšanu, mizas ieguvi un tējas pagatavošanu. Es zinu, un varu iemācīt savam bērnam, vienkārši parādot. Un viņš to var izmantot, un iemācīt saviem bērniem vai citiem cilvēkiem. Tāpat trauku un zeķu mazgāšana, un daudzas citas šķietami pašsaprotamas lietas.

Otra lieta ir teorētiskās zināšanas, vai vienkārši informācija. Informācija par to, ka Saule ir daudz lielāka par Zemi, ka Zeme ir apaļa, un riņķo ap Sauli. Par to, ka ozolu mizas satur tannīnus, kas savelkoši iedarbojas uz zarnu gļotādu, ka ozolu sugas ir daudzas, un mums savvaļā sastopama ir tikai viena, ka ir vēl citas zemes, kurās traukus nemazgā, jo nav karstā ūdens un cilvēki ēd ar pirkstiem, ka angļi par tēju uzskata tikai no tējas auga iegūto, un kuras lapas audzē Indijā un Ķīnā, un vēl daudzi citi fakti, kuri nav tieši izmantojami, taču noder, ja vajag kaut ko izgudrot vai pielāgot. Piemēram, ja nav atrodams neviens ozols, caurejas apturēšanai varam izmēģināt citu augu, kam arī ir daudz tannīnu vai kam vismaz ir stipri rūgta garša. Ja nav iespēju izmazgāt zeķes, varbūt ir zināms tuvākais veikals, kur tādas pārdod.

Trešais zināšanu veids ir prasme sintezēt, saprast lietu būtību un atrast jauno un nebijušo. Citi šeit pieskaita radošo domāšanu, citi tikai analītisko, taču savā būtībā tas ir viens un tas pats: zinot dažus vai daudzus netiešus faktus un norādes, nonākt pie vismaz viena no risinājumiem, lai uzzinātu patiesību un pieņemtu atbilstošu lēmumu, vai kaut ko izgudrotu. Tikai ar šādām zināšanām cilvēks ir pilnīgi patstāvīgs savā domāšanā un sekojoši, rīcībā. Ar patstāvīgi domājošu cilvēku ir daudz grūtāk manipulēt, piespēlējot nepareizu vai fragmentāru informāciju, jo pasaule ir vienota, un katrai tās sastāvdaļai, pat ja tā ir tikai informācija, ir jāiekļaujas veselumā. Nepatiesa informācija veselumā neiekļaujas, ir novērojamas dažāda veida nesakarības.

Prasme domāt nav iedzimta, iedzimta ir tikai spēja veikt novērojumus un pieņemt lēmumus. Ja cilvēku apmāca domāt analītiski un radoši, rodas jauna tipa būtne, kam pieder gan spēks, gan disciplīna, un tāds cilvēks var sasniegt praktiski visu, ko vēlas. Šādam cilvēkam vajadzētu būt labas izglītības sistēmas galamērķim.

Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā nodarbojas ar pamatprasmju apmācību un pēc tam piekrauj, vai nepiekrauj cilvēku pilnu ar dažādiem maz noderīgiem faktiem. Pusaudža vecumā cilvēks sāk mēģināt sakārtot ap sevi esošo pasauli vienotā ainā, taču tas ir samērā pagrūti, jo ir milzum daudz pretrunīgas informācijas, kuras patiesumu ir grūti pārbaudīt bez elementārām analīzes iemaņām. Cilvēks jautā “Kāpēc?”, taču viņam pretī pasniedz 100 dažādus faktus, no kuriem daudzi ir pretrunīgi, taču visi skaitās “pareizi” kontroldarbos.

Prasme domāt un analizēt ir grūti apgūstama, ja nokavēts cilvēka attīstības periods, kurā viņš pats cenšas rast atbildes, kurā mēģina pastāvīgi domāt. Tas ir līdzīgi kā ar mācīšanos taigāt, kad bērns pats ceļas kājās. Ja līdz trīs gadu vecumam viņam neļaus celties, kaut arī visi pārējie apstākļi būs ideāli, staigāt viņš vēlāk mācīsies ar lielām pūlēm, kaut arī beigu beigās iemācīsies, ja pietiekoši piepūlēsies.

Mēs šodien meklējam, kāpēc mūsu izglītības sistēma ir nepareiza, kāpēc tā ir tik neefektīva. Atbilde ir vienkārša: nav nekādas jēgas no faktu mācīšanas, ja cilvēkā neattīsta prasmi domāt un izlemt, un rīkoties atbilstoši. Mācoties no grāmatām, cilvēks attīsta atmiņu un spēju sēdēt pie grāmatām, taču spēja izmantot šīs zināšanas paliek novārtā. Otrkārt, cilvēki ir dažādi, ar dažādiem talantiem. Mācot visus vienā tempā, vidējais temps būs nedaudz zem vidējā līmeņa, un talanti savā jomā garlaikosies. Treškārt, katrs cilvēks attīstas savā ātrumā, savā tempā. Un atkal, apmācot pēc kopēja plāna, bērni garlaikojas – kopējais temps parasti ir par lēnu, tāpēc arī skola ir viena vienīga garlaicība.

Nobeidzot skolu, cilvēks ir praksē sapratis: mācīties nozīmē garlaikoties, un zināšanas ir dzīvē praktiski nenoderīgu faktu gūzma, kas ir galīgi nesakarīgi. Laiks ir izniekots, cilvēks ir pieradis stiept gumiju un visā visumā, kļuvis slinks un bez dabiskās motivācijas. Dabiskā motivācija nozīmē: es darbojos, jo vēlos sasniegt iecerēto rezultātu. Ja darbošanās rada rezultātu, tad darbojos tālāk; ja ne, pārdomāju un mainu darbības veidu. Nevis tāpēc, ka tas ir mans pienākums, vai būtu kauns neizdarīt un atpalikt no pārējiem, vai vēl kāds muļķīgs iemesls.

Esošās izglītības sistēmas uzdevums ir sagraut cilvēka dabisko motivāciju, atņemt viņam prieku mācīties un domāt patstāvīgi un demoralizēt, padarot par cienīgu patērētājsabiedrības locekli, kas savu laimi cenšas rast materiālajā pārticībā, parasti to tā arī nesasniedzot. Protams, deklarēts tiek kaut kas cits, taču arī par izglītības sistēmas koncepciju un īstenošanu vairumā gadījumu atbild cilvēki, kas ir pieraduši darboties sistēmas ietvaros un ir tās produkti, atražojot viduvējību un sistēmu visās savās izpausmēs.