Viens kekss, šķiet, Mike Adams, ir uztaisījis psihisko slimību ģeneratoru – ar vienu pogas piespiedienu mēs varam dabūt diagnozi, kas izklausās ļoti zinātniski un ticami. Turpat arī instrukcijas, kā šo skaisto diagnozi pārvērst naudā Protams, tā ir parodija.

Piemēram:
Oppositional Psychotic Personality Dysfunction With Smelly Feet (OPPDWSF)

OPPDWSF is defined as involving stubborn resistance to conform to social norms in conjunction with a clinically significant deviation from social norms when pondering a perception of self, worsened by offensive odors from the toes, ankles and feet.

jeb aptuvenā tulkojumā latviski: Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pavisam īsi: tas, kas tagad notiek Latvijā, ir loģiskais iznākums varas attiecībām ar tautu, ja trūkst atgriezeniskās saites starp tautu un valdību. Ir viena saite, kad valdība ietekmē tautu, taču otrā, kad tauta ietekmē valdību, ir ļoti novājināta. Principā, katras varas sapnis ir vienvirziena saite: varas turētājs dara, ko grib, bet viņam par to nekas nav. Pat sirdsapziņas pārmetumu. Loģiskais iznākums vienmēr ir nolaišanās līdz intelektuāla, egocentriska plēsēja līmenim.

Nupat jau esam nonākuši pie tā, ka Latvijas tautu politiķi vaino visos savos nodarījumos. Šī tendence novirzīt atbildību vērojama jau kādus pēdējos 10 gadus, un tikai pieņemas spēkā. Un daži naivi ļautiņi, daudzi no kuriem spļaudās Delfi.lv komentāros, savai vainai tic ar visu savu naivo sirdi, nenojaušot, ka tā vara ir iecerējusi, tā tiek veidota sistēma. Mea culpa, mea maxima culpa.

Par šo tēmu Latvijā ir labi uzrakstīts šeit: Tautas varas vertikāle

Un vēl, viela pārdomām, par varu. Rakstiņš ir par arhetipiem, to simbolu izmantošanu manipulācijās ar cilvēkiem. Un viens no šādiem arhetipiem ir kopēja upurēšana, kas emocionāli un psihiski saista dalībniekus. Daudzi varas struktūrās iesaistītie nodarbojas ar upurēšanu tādā vai citādā veidā. Tā var būt teatralizēta ceremonija, un tā var būt reāla kāda cilvēka vai grupas nogalināšana vai iznīcināšana sociāli vai materiāli. Kāpēc? Šķiet, ka upurēšanas mērķis ir saliedēt grupu un mazināt, vislabāk pilnīgi iznīcināt grupas locekļu individuālo sirdsapziņu. Daudzas noziedznieku grupas jaunajiem dalībniekiem liek nogalināt kādu, tā vai citādi. Pēc būtības, tā ir upurēšana.

Uzmanieties, ja kāds no varas cilvēkiem piedalās kaut vai simboliskā upurēšanā. Tas nozīmē centienus atbrīvoties no sirdsapziņas. Iespējams, dvīņu torņu nogāšana arī bija 2000 cilvēku upuris, un vienlaikus priekš tautas arhetipiskā simbolisma pilns psiholoģiski graujošs notikums.

Controlling The Minds Of The Masses: How It Is Done And Why

Uzskrēju virsū vienam baigi labam blogam “A Shrink for Men“, ko raksta kāda bijusī klīniskā psiholoģe Tara J. Palmatier. Blogs ir veltīts plaši izplatītajai, taču feminizētajā populārajā presē praktiski nemaz neapspriestajai parādībai: ne tikai vīrieši var izmantot sievietes, bet arī sievietes visnotaļ bieži meistarīgi un nekaunīgi izmanto vīriešus. Un pēdējā laikā sievietes no apspiestajām ir pārvērtušās par apspiedējām.

Piemēram, kā saprast, ar kurām sievietēm labāk neveidot vispār nekādas attiecības, kā tādas sievietes atpazīt un kā tehniski pareizi no viņām tikt vaļā? Internets ir pilns ar medniekiem un medniecēm, kas meklē piemērotu, vāju upuri;  kādu, kas viegli uzticas, ir labestīgs un laipns, kam patīk iepriecināt citus un kas izvairās no cīņas ar citiem, cenšoties konfliktus risināt sadarbojoties. Šādi cilvēki sevišķi interesē emocionālus vampīrus, kas pievilina upuri ar burvīgu masku, pamazām ievelk attiecībās un tikai tad, kad ir pārliecināti par upura stabilu emocionālu pieķeršanos, atklāj savu patieso seju. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Izglītības sistēmas mērķis ir iemācīt cilvēkam to, ko pirms viņa ir zinājuši citi cilvēki. Tīri bioloģiski ņemot, cilvēks ir dzīvnieks, kam liela daļa izdzīvošanai vajadzīgo zināšanu tiek nodotas pēc piedzimšanas, audzināšanas ceļā. Tāpēc cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas, un intensīvi aug pirmajos dzīves gados. Mēs vēl īsti nezinām, kur tieši atrodas cilvēka spēju robeža, taču zinām, ka cilvēks, līdzīgi dzīvniekiem, piedzimst ar veselu kaudzi instinktīvu refleksu (zīšanas, peldēšanas, izvairīšanās no sāpju avota utt.), par daudziem no  kuriem mēs nemaz nezinām, tajā skaitā ir arī sabiedriskās uzvedības refleksi, domāti dzīvei sabiedrībā.

Cilvēks savas iedzimtās uzvedības refleksus spēj apspiest vai pārvērst citā virzienā. Viens no piemēriem ir spēja izdarīt pašnāvību, kas ir viena no spēcīgākajiem instinktiem, izdzīvošanas instinkta, pārkāpums. Līdzīgi arī citās jomās – bokseris spēj pieliekties, lai izvairītos no sejā triektas dūres tā vietā, lai instinktīvi aizvērtu acis un atrautu galvu pēc iespējas tālāk uz aizmuguri, vienlaikus novēršoties.

Sabiedrības kultūra, atkarībā no tās dabas, kopš mazotnes virza cilvēku vienu instinktu apslāpēšanas un citu veicināšanas virzienā. Jo spēcīgāki ir apslāpējamie instinkti, jo vairāk spēka ir tam jāvelta, un jo spēcīgāki ir šāda cilvēka iekšējie konflikti un jo nelaimīgāks šādā kultūrā ir indivīds. Dabiski, cilvēks tiecas rast risinājumu šim iekšējam konfliktam, meklējot laimi, ja to tā var nosaukt. Šādā stāvoklī indivīds ir viegli ietekmējams, jo neapzinās sava konflikta pamatu, taču spēcīgi izjūt tieksmi pēc kaut kā visai nekonkrēta, abstrakta; pametot “ideju”, kas varētu konkretizēt šādu tieksmi, cilvēku var pamudināt uz visai nesakarīgām darbībām. Piemēram, izplatīt Dieva vārdu vai komunismu tālās zemēs, vai doties svētajā karā, vai ņemt kredītus precēm un pakalpojumiem, kuros laimes nu galīgi nav.

Zināšanas pēc savas materiālās būtības ir neironu slēgumi cilvēka ķermenī. Kādam ir tīkli, kuru dēļ pēc atbilstošas apmācības viņš spēj programmēt un vadīt automobili, un vēl daudzi citi, mazāk nozīmīgi. Tāpat, arī spēja mīlēt, runāt un dziedāt ir neironu tīkli. Dažiem no dzimšanas piemīt spēja attīstīt tādus vai citādus neironu tīklus – vienam padodas loģiskā domāšana, citam ātras un precīzas kustības, vēl kādam ļoti labi aug tīkli, kas atbild par valodu apguvi un izmantošanu, cits ļoti labi izprot citu cilvēku emocijas, jo viņam ir daudz neironu smadzeņu rajonā, kas analizē citu cilvēku emocijas. To sauc par talantu, vai par dabisku ievirzi, un katram no mums ir kaut kāds viens vai vairāki talanti, vai Dieva dāvana.

Ja cilvēkam atbilstošajā jomā talanta nav, arī tad viņš spēj vismaz viduvējā līmenī apgūt jebkuras zināšanas, taču viņam būs jāpieliek daudz lielākas pūles nekā apdāvinātam indivīdam, un daudz vairāk darba jāvelta, lai šīs spējas vai zināšanas uzturētu labā formā. Viņa dzīve pārvērtīsies par smagu darbu, ja savā jomā būs jāsacenšas ar šajā jomā apdāvinātiem cilvēkiem. Tā ir atšķirība starp Mocartu un Saljēri, kā to tēlo literatūrā.

Zināšanas ir iedalāmas trijās daļās. Pirmās ir praktiskās zināšanas, kuras var izmantot bez izpratnes, kāpēc un kas notiek. Piemēram, pazīt un apēst kartupeli.  Tās ir empīriski iegūtas, un tāpat var tikt nodotas tālāk. Ja ir caureja, palīdz ozolu mizu tēja. Šīs zināšanas ietver ozola atpazīšanu, mizas ieguvi un tējas pagatavošanu. Es zinu, un varu iemācīt savam bērnam, vienkārši parādot. Un viņš to var izmantot, un iemācīt saviem bērniem vai citiem cilvēkiem. Tāpat trauku un zeķu mazgāšana, un daudzas citas šķietami pašsaprotamas lietas.

Otra lieta ir teorētiskās zināšanas, vai vienkārši informācija. Informācija par to, ka Saule ir daudz lielāka par Zemi, ka Zeme ir apaļa, un riņķo ap Sauli. Par to, ka ozolu mizas satur tannīnus, kas savelkoši iedarbojas uz zarnu gļotādu, ka ozolu sugas ir daudzas, un mums savvaļā sastopama ir tikai viena, ka ir vēl citas zemes, kurās traukus nemazgā, jo nav karstā ūdens un cilvēki ēd ar pirkstiem, ka angļi par tēju uzskata tikai no tējas auga iegūto, un kuras lapas audzē Indijā un Ķīnā, un vēl daudzi citi fakti, kuri nav tieši izmantojami, taču noder, ja vajag kaut ko izgudrot vai pielāgot. Piemēram, ja nav atrodams neviens ozols, caurejas apturēšanai varam izmēģināt citu augu, kam arī ir daudz tannīnu vai kam vismaz ir stipri rūgta garša. Ja nav iespēju izmazgāt zeķes, varbūt ir zināms tuvākais veikals, kur tādas pārdod.

Trešais zināšanu veids ir prasme sintezēt, saprast lietu būtību un atrast jauno un nebijušo. Citi šeit pieskaita radošo domāšanu, citi tikai analītisko, taču savā būtībā tas ir viens un tas pats: zinot dažus vai daudzus netiešus faktus un norādes, nonākt pie vismaz viena no risinājumiem, lai uzzinātu patiesību un pieņemtu atbilstošu lēmumu, vai kaut ko izgudrotu. Tikai ar šādām zināšanām cilvēks ir pilnīgi patstāvīgs savā domāšanā un sekojoši, rīcībā. Ar patstāvīgi domājošu cilvēku ir daudz grūtāk manipulēt, piespēlējot nepareizu vai fragmentāru informāciju, jo pasaule ir vienota, un katrai tās sastāvdaļai, pat ja tā ir tikai informācija, ir jāiekļaujas veselumā. Nepatiesa informācija veselumā neiekļaujas, ir novērojamas dažāda veida nesakarības.

Prasme domāt nav iedzimta, iedzimta ir tikai spēja veikt novērojumus un pieņemt lēmumus. Ja cilvēku apmāca domāt analītiski un radoši, rodas jauna tipa būtne, kam pieder gan spēks, gan disciplīna, un tāds cilvēks var sasniegt praktiski visu, ko vēlas. Šādam cilvēkam vajadzētu būt labas izglītības sistēmas galamērķim.

Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā nodarbojas ar pamatprasmju apmācību un pēc tam piekrauj, vai nepiekrauj cilvēku pilnu ar dažādiem maz noderīgiem faktiem. Pusaudža vecumā cilvēks sāk mēģināt sakārtot ap sevi esošo pasauli vienotā ainā, taču tas ir samērā pagrūti, jo ir milzum daudz pretrunīgas informācijas, kuras patiesumu ir grūti pārbaudīt bez elementārām analīzes iemaņām. Cilvēks jautā “Kāpēc?”, taču viņam pretī pasniedz 100 dažādus faktus, no kuriem daudzi ir pretrunīgi, taču visi skaitās “pareizi” kontroldarbos.

Prasme domāt un analizēt ir grūti apgūstama, ja nokavēts cilvēka attīstības periods, kurā viņš pats cenšas rast atbildes, kurā mēģina pastāvīgi domāt. Tas ir līdzīgi kā ar mācīšanos taigāt, kad bērns pats ceļas kājās. Ja līdz trīs gadu vecumam viņam neļaus celties, kaut arī visi pārējie apstākļi būs ideāli, staigāt viņš vēlāk mācīsies ar lielām pūlēm, kaut arī beigu beigās iemācīsies, ja pietiekoši piepūlēsies.

Mēs šodien meklējam, kāpēc mūsu izglītības sistēma ir nepareiza, kāpēc tā ir tik neefektīva. Atbilde ir vienkārša: nav nekādas jēgas no faktu mācīšanas, ja cilvēkā neattīsta prasmi domāt un izlemt, un rīkoties atbilstoši. Mācoties no grāmatām, cilvēks attīsta atmiņu un spēju sēdēt pie grāmatām, taču spēja izmantot šīs zināšanas paliek novārtā. Otrkārt, cilvēki ir dažādi, ar dažādiem talantiem. Mācot visus vienā tempā, vidējais temps būs nedaudz zem vidējā līmeņa, un talanti savā jomā garlaikosies. Treškārt, katrs cilvēks attīstas savā ātrumā, savā tempā. Un atkal, apmācot pēc kopēja plāna, bērni garlaikojas – kopējais temps parasti ir par lēnu, tāpēc arī skola ir viena vienīga garlaicība.

Nobeidzot skolu, cilvēks ir praksē sapratis: mācīties nozīmē garlaikoties, un zināšanas ir dzīvē praktiski nenoderīgu faktu gūzma, kas ir galīgi nesakarīgi. Laiks ir izniekots, cilvēks ir pieradis stiept gumiju un visā visumā, kļuvis slinks un bez dabiskās motivācijas. Dabiskā motivācija nozīmē: es darbojos, jo vēlos sasniegt iecerēto rezultātu. Ja darbošanās rada rezultātu, tad darbojos tālāk; ja ne, pārdomāju un mainu darbības veidu. Nevis tāpēc, ka tas ir mans pienākums, vai būtu kauns neizdarīt un atpalikt no pārējiem, vai vēl kāds muļķīgs iemesls.

Esošās izglītības sistēmas uzdevums ir sagraut cilvēka dabisko motivāciju, atņemt viņam prieku mācīties un domāt patstāvīgi un demoralizēt, padarot par cienīgu patērētājsabiedrības locekli, kas savu laimi cenšas rast materiālajā pārticībā, parasti to tā arī nesasniedzot. Protams, deklarēts tiek kaut kas cits, taču arī par izglītības sistēmas koncepciju un īstenošanu vairumā gadījumu atbild cilvēki, kas ir pieraduši darboties sistēmas ietvaros un ir tās produkti, atražojot viduvējību un sistēmu visās savās izpausmēs.

Doma par virtuālajiem ceļojumiem ienāca prātā tīri nejauši. Ideja sekojoša.

Tātad: ir ekonomiskā krīze, biznesi raujas un brūk, razruha un ņerazberiha (nu gandrīz). Taču cilvēku vēlme pēc “skaistām izjūtām”, izraušanās no ne pārāk skaistās realitātes nekur nav zudusi, tieši otrādi, tā ir pastiprinājusies. Taču realitātes daba ir tāda, ka no tās pavisam aizbēgt nevar. Bēgšana ar ceļojumu palīdzību ir viena no plašāk pazīstamajām metodēm, jo ļauj nopelnīt daudziem šajā procesā iesaistītajiem. Ja tikai cilvēkiem būtu nauda…

Ir vēl kāds risinājums, par kuru vēl neesmu dzirdējis. Tā ir iespēja ceļot iztēlē. Galvenais taču ir patīkamas sajūtas, kuras atcerēties, un nav svarīgi, kā tās iegūtas. Daži cenšas tās iegūt ar narkotiku palīdzību, kas ir pārāk dārgi un veselībai nāvīgi bīstami.

Ceļošana iztēlē nav tik vienkārša, kā nopirkt ceļojumu uz reālām ārzemēm, tāpēc retais to pieprot. Taču ir speciālisti, kas ar hipnozes palīdzību spēj atsaukt cilvēka atmiņā sen aizmirstus notikumus, vai likt iedomāties nebijušas situācijas, un tā tālāk, iespējams ir praktiski viss, ja vien cilvēks šai iespējai ļaujas (pakļaujas hipnozei).

Paveras praktiski neierobežotu iespēju lauks. Ceļošana vairs nav riskanta, vismaz nav tiešu veselības apdraudējumu negadījumu, infekcijas slimību un noziedzības dēļ, ir iespējams paceļot dažas stundas pēc darba beigām, vai pārcelties nākotnē vai pagātnē, pat uz citām planētām vai neesošām valstīm, kaut jāt stikla kalnā Visi ceļojumi varētu būt ideāli, kas pašlaik nav iespējams. Tikai patīkamas emocijas! Visbeidzot, varētu atrisināt sekstūrisma un līdzīgas problēmas, satiekot iedomu pasaules skaistules un skaituļus

nervozējoša cilvēka karikatūra

Ar pārsteigumu konstatēju, ka google.lv meklētājs uz manu blogu ir novirzījis cilvēku, kas meklējis “nervoza cilvēka uzvedības aprakstu”. Google norādītajam bloga ierakstam ar šādu aprakstu ir visai maz sakara, vienīgi vārdi ir sagadījušies tie paši. Šī kļūda ir steidzami jālabo, izveidojot ierakstu, kurā patiešām ir aprakstītas nervoza cilvēka uzvedības pazīmes

Vispirms mums ir jāsaprot, kas ir nervozitāte? Saskaņā ar wikipēdiju nervozitāte ir reakcija uz stresu, kura izraisītājs tiek izjusts kā nenovēršams, nekonkrēts un/vai nekontrolējams. Atšķirība no bailēm ir sekojoša: bailes izraisa konkrēts, identificēts drauds, tādēļ arī reakcija, izjūtot bailes, ir konkrēta un parasti viennozīmīga – bēgšana, aizstāvēšanās vai uzbrukums. Nervozitātes gadījumā drauda virziens un/vai izpausmes nav skaidri nosakāmas, tādēļ indivīds izjūt vienlaikus gan vēlmi rīkoties, gan apjukumu, jo rīkoties liedz tieši skaidrības trūkums.

Piemēram, naktī neapbruņots cilvēks atrodas pie ugunskura nelielas pļavas vidū, apkārt tumšs mežs. Cilvēkam ir zināms, ka kaut kur tur mežā atrodas tīģeris. Cilvēks nervozē, visu laiku ieklausās skaņās, maina savu atrašanās vietu, jo nezin, no kuras puses tīģeris var pienākt un vai vispār uzbruks. Vienlaikus, skriet mežā pašam arī ir riskanti, jo tur nav uguns, nekas nav redzams, un ir iespēja uzskriet virsū tīģerim. Ir mobilizācija darbībai, taču signāla darbībai nav.

Tikko tīģeris iznāk no meža, nervozitāte pāraug bailēs un notiek rīcība, kas katram izpaužas savādāk: viens krīt pie zemes un izliekas beigts, cits pāriet ugunskuram pretējā pusē, cits ņem degošu sprunguli un metas virsū tīģerim. Visos gadījumos nervozitāte ar atvieglojumu pāriet bailēs un rīcībā, jo organisms ir atradis veidu, kā stresu izlādēt.

No iepriekšminētā arī secinājums: nervoza cilvēka uzvedībā būs manāmas neizmantotas mobilizācijas pazīmes: paātrināta, skaļa runa salīdzinoši īsos teikumos, paaugstināts muskuļu tonuss, kas izpaužas kā netīšas, neapzinātas, asas, bezmērķīgas vai šķietami mērķtiecīgas, vai viegli nekoordinātas kustības, nereti trīsas kā salstot un  ievilkts apakšžoklis un atbilstoši izmainīts runas veids, paaugstināts balsenes tonuss un izmainīts balss tembrs. Cilvēks, kas vēlas slēpt nervozitāti, cenšas maskēt vēlmi kustēties ar kustībām, kas iekļaujas apkārtnes kontekstā, taču pašam sev neviļus šīs kustības veidojas pārāk uzsvērtas. Piemēram, lidostā pēc ilga un grūta lidojuma cilvēks iet, enerģiski vicinot rokas, skaļi runā, utt. Otrs variants ir pēc iespējas mazāk kustēties, lai kustības nenodotu; taču arī tad nervozētāja mazkustība trenētam vērotājam duras acīs. Piemēram, pārāk cītīgi lasot avīzi un pārāk enerģiski pāršķirot lapas. Nervoza cilvēka skatiens kustas paātrināti, salīdzinot ar viņa miera stāvokli, jo acis instinktīvi meklē draudu avotu.

Cilvēks, kas stresā cenšas maldināt citus, parasti izjūt nemotivētu vēlmi pieskarties sejas vai galvas ādai, īpaši mutei, jo nervozitāte apvienojumā ar meliem rada niezes izjūtu sejas un galvas sānu apvidū. Tas ir sens reflekss, kura uzdevums ir savstarpēji sasakņot cilvēka domas, izjūtas un uzvedību. Tā ir viena no pazīmēm, pēc kuras nosaka, vai cilvēks melo.

Mūsdienu lāsts ir samērā vāji stresi, kuri nenonāk pie izlādes; tādējādi organismam jātiek galā gan ar mobilizāciju, gan veltīgas mobilizācijas izraisītām sekām. Primitīvos apstākļos dzīvojošiem cilvēkiem stresi nereti ir daudz spēcīgāki, taču ne tik ilgstoši un parasti mobilizācija tiek izlādēta rīcībā. Civilizētais stress cilvēku deldē, primitīvais – uzmundrina un rada dzīves pilnības sajūtu. Tāpēc arī daudzi cilvēki meklē īslaicīgus, spēcīgus stresus, lecot ar izpletni, ātri braucot ar auto utt.