Kvieši (attēls no http://www.public-domain-photos.com/free-stock-photos-3-big/landscapes/fields/wheat.jpg)

“Visi, kas ēduši maizi, ir miruši” – šo frāzi ironiskā nozīmē lieto, lai pasmietos par cilvēkiem, kas pārmērīgi cenša izvairīties no visiem dzīves riskiem. Taču, kā smejies, katrā jokā ir daļa patiesības. Šoreiz informācija ir nedaudz negaidīta, par kviešu un citu graudzāļu nepiemērotību cilvēka uzturam, samērā detalizēti izklāstīta divos avotos: Opening Pandora’s Bread Box: The Critical Role of Wheat Lectin in Human Disease un Cereal Grains: Humanity’s Double-Edged Sword.

Iespējams, šis ir viens no labākajiem piemēriem neērtai patiesībai. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Īpatnēja ziņa Dienas Biznesā: kāds gatavojas organizēt vīngliemežu (Helix pomatia) eksportu no Latvijas. Kuldīgā jau esot atvērta audzētāju skola.

Parka jeb īstais vīngliemezis (Helix pomatia)

Vispār laba doma. Daļā Latvijas, kur augsnē ir daudz kalcija, tie ir uzmācīgi kaitēkļi, kas kāpostus un citus dārzeņus noēd pa tīro. Un labi vairojas, neskatoties uz centieniem šamējos iznīdēt. Tātad audzēšanai labvēlīgi apstākļi. Pats esmu pieredzējis šādu “kariņu” savā nelielajā dārzā.

Ja lietuvieši vīngliemežus iepērk par 50 santīmiem kilogramā, tad gan jau mūsējie lētāk par 40 diez vai maksās. Maziem bērniem būs, ko darīt vasarā, ja citādi nevarēs piepelnīties.

Deviņdesmito gadu sākumā, kad vēl studēju, fakultātē par šotēmu dzirdēju diskusijas: jāskatās, vai tikai pēc spēcīgas aplasīšanas neiznīks. Toreiz vienu gadu atļāva eksportēt 20 tonnas. Acīmredzami, neiznīka.

Kaut kad pavasarī nejauši uzdūros publikācijai internetā, saskaņā ar kuru Latvijā esot vairāki simti zemnieku saimniecību, kas audzē vīngliemežus. Nezinu, taču līdz šim kaut kā nav nācies dzirdēt. Teorētiski, vīngliemeži ātri vairojas, jo ir hermafrodīti, ātri aug (ņemams izmērs jau otrajā gadā) un ēd augus, ko cilvēki nevar ēst. Un dabisko ienaidnieku arī neesot pārāk daudz.

Lai nu izdodas iecere. Mazāk par 100 tonnām starptautiski nevarot pārdot…

Šoreiz izcēlušies japāņi, un pa nopietno. Japānā cilvēki pieprasa pārtiku, kas nav saindēta ar pesticīdiem, herbicīdiem, un nav ģenētiski modificēta. Ir atrasta ideālā metode – dārzeņus audzēt pilnīgi sterilā vidē, kur visi iespējamie vides apstākļi tiek uzturēti optimālā stāvoklī un nav nekādu sēņu, kāpuru un kukaiņu, kas varētu tos bojāt. Protams, nav arī pašas augsnes, viss ir pilnīgi mākslīgs, un produkcija sanāk perfekta – skaisti, veselīgi augi pilnīgi bez bojājumiem, un pilnīgi bez nekādiem pesticīdiem. Un audzētājiem nav jasatraucas par laika apstākļiem, ziemu un citiem dabīgiem sīkumiem. Avots angļu valodā šeit.

Atļaušos dažas kritiskas piezīmes:

1. Pašizmaksa noteikti ir daudz augstāka nekā parastajā veidā audzētiem dārzeņiem, pat organiskajiem. Tātad ierobežots klientu loks, tikai turīgie, un tikai tad, ja pārējā pārtika ir piesārņota.

2. Garša – augu imunitātes pamats ir bioloģiski aktīvās vielas, kas neļauj savairoties kaitīgiem organismiem, un vienlaikus piešķir augiem raksturīgo garšu. Kas notiks, ja šādas vielas augiem vairs nebūs vajadzīgas? Vai cilvēks bez tām var iztikt?

3. Kārtējā atkarība no tehnoloģijām, ar laiku var novest pie šķirnēm, kas nesterilos apstākļos nav spējīgas izdzīvot.

Nobeigumā bildīte no raksta.

Dārzeņu audzēšana sterilos apstākļos

Šo ierakstu jau sen gribējās ielikt, taču visu laiku kaut kā pietrūka te laika, te iedvesmas.

Viss sākās pirms pāris gadiem, kad izlasīju, ka kukaiņu ēšana ir visai ierasta lieta vairumam pasaules iedzīvotāju, šai ziņā tikai balto cilvēku zemes to vairs vai vēl nedara. Ziņkārības pēc gribējās pamēģināt, taču bija jau rudens un lielie sienāži bija pārāk reti sastopami. Ar sliekām arī negribējās ķēpāties, un tā nu iedvesma nedaudz noplaka.

Šopavasar, vācot nost sapuvušu salmu kaudzi, kura uz grantainās pamatnes bija gulējusi jau kādus divus gadus, ja ne vairāk, ar pārteigumu konstatēju, ka visa kaudzes pamatne, ap 1 kvadrātmetru platībā, ir kā nosēta ar prāviem maijvaboļu kāpuriem, kuri tur acīmredzot barojās no celulozes trūdiem. Vienlaikus man radās šaubas par visur lasāmo apgalvojumu, ka maijvaboļu kāpuri grauž dzīvu augu saknes, jo tur nevienas dzīvas saknes nebija. Varbūt viņi vajadzības spiesti bojā tās saknes, lai būtu trūdi, no kā baroties? Zemāk redzama kaudze, baltais pulveris ir ugunskura pelni.

Maijvaboļu atrašanas vieta

Vārdu sakot, tādu izdevību garām laist nevarēja, paņēmu puslitra burku un pielasīju gandrīz pilnu. Bildītē zemāk redzams viens no mūsu stāsta varoņiem, vēl guļot ziemas miegā vēsajā zemē aprīļa sākumā.

Maijvaboles kāpurs ziemas guļā

Šāds kāpuru daudzums man bija diezgan liels pārsteigums, tāpēc jo rūpīgi tos nobildēju savās rokās. Tur bija kādas trīs četras tādas saujas

sauja ar maijvaboļu kāpuriem

Protams, ap šo laiku manējie jau sāka uzskatīt, ka esmu drusku jokains, lai arī pārāk vētraini to neizrādīja. Kad aizbraucām mājās, klusiņām virtuvē izkratīju kāpurus uz avīzes, lai nobirst gruži, tad noskaloju tīrā ūdenī, un olīveļļā izcepu uz pannas. Piebēru smalcinātas raudeņu lapas, ko parasti liek klāt gaļas ēdieniem, taču šoreiz tā nebija īstā garšviela. Cepšanas procesā daļa no kāpuriem iztecēja – zaudēja savu iekšējo saturu, apmēram ceturtā daļa.

Tad nu pienāca notikuma kulminācija, proti, pagaršošana. Biiju gaidījis, ka garšos līdzīgi garnelēm vai vēžiem, taču garša izrādījās tāda maigi īpatnēja, ne pārāk izteikta, viegli salkana. Ja būtu badā, būtu nolocījis visus ka nemetās, taču šoreiz iztiku ar kādiem desmit. Viņu ādas izrādījās diezgan sīkstas, galvas un kājas vēl jo vairāk. Un pakaļā atrodas gremošanas orgāns neliela zirņa lielumā, tumšs un droši vien pilns ar trūdiem, tāpēc to neēdu.

Zemāk vēl dažas bildes no šī pasākuma. Par to kompozīciju zilajā šķīvītī es dabūju vērtējumu “izsmalcināts kretīnisms”

Kad gandrīz biju beidzis, virtuvē ienāca sieva un pacēla pannas vāku, neko nenojausdama. Nez kāpēc gandrīz apvēmās

panna ar maijvaboļu kāpuriem

kulturāli uz šķīvīša

Ir tāds Maikls Pollans (Michael Pollan), kurš raksta par pārtikas industriju, veselīgu ēšanu, un ir sarakstījis vairākas grāmatas par šīm tēmām, pēdējā In Defense of Food: An Eater’s Manifesto.

AlterNet ir publicēta viņa intervija. Ilgu gadu gaitā viņš ir nonācis pie dažiem vienkāršiem ieteikumiem veselīgas pārtikas izvēlē, ko var aprakstīt dažos punktos:

1. Nepērciet nevienu pārtikas produktu, ko reklamē. 94% no reklamētās pārtikas ir rūpnieciski stipri pārstrādāta. Ja produktā ir fruktozes-glikozes sīrups, produkts visticamāk ir stipri mākslīgs.

2. Ēdiet pārsvarā augu izcelsmes barību, un ne pārāk daudz.

3. Neēdiet nekādus produktus, kuru izplatītāji sola veselības uzlabošanu. Parastu, normālu ēdienu reklamēt nav jēgas, un ražotājiem šim nolūkam nav naudas.

Var piemetināt vēl 3 pazīmes, kuras šai rakstā pieminētas netieši:

4. Neēdiet neko, kas pārdodas krāsainās paciņās.

5. Neēdiet neko, ko var ilgi glabāt, vairāk par 6 mēnešiem. Ja pat baktērijas to neaiztiek, arī cilvēkam tas nav noderīgs.

6. Nedzeriet gāzētus dzērienus.

Pēc savas pieredzes varu teikt, ka labas veselības stūrakmeņi ir kustības, pārtika, ūdens un elpošana. Ja šis pamats ir kārtībā, lielāko daļu veselības problēmu var mierīgi novērst.

Papildinājums 2009. gada 25. septembrī. Pēc personiskās pieredzes, pārbaudot praksē, esmu atzinis par labiem vēl šādus punktus:

1. No rīta kārtīgi paēst. Un nevis putras, kā to mums māca kopš bērnības, bet kaut ko olbaltumvielām bagātu – olas, speķi, gaļu, kopā ar svaigiem dārzeņiem (burkāni, kāposti, bietes, āboli utt.)

2. Dzert daudz tīra ūdens. Sevišķi labi darbojas apvienojumā ar iepriekšējo punktu. Vairumā gadījumu, Rīgā ūdensvada ūdens ir labs, un nav jāpērk.

Pleurotus ostreatus, austersēne. Attēls no www.fungi4schools.org

Nolēmu padalīties ar savu pieredzi austersēņu (Pleurotus ostreatus, angļu oyster mushroom, tree oyster, japāņu hiratake, tamogitake) audzēšanā. Ne katrā veikalā tās var nopirkt, lai gan sēnes tīri labas. To audzēšana ir elementāra un pieejama katram, jo audzēšanas tehnoloģija ir vienkārša.

Īss sēnes un dzīves cikla apraksts

Sporas dīgst uz gandrīz jebkura mitra, celulozi saturoša substrāta, un sēne attīstās kā gaiši pavedieni, noārdot celulozi, līdz sēņotne ir kolonizējusi visu substrātu. Tad parādās augļķermeņi, sākumā kā nelielu, apaļu bumbulīšu sakopojumi tumši brūni pelēkos toņos, vēlāk kā cepurīšu sakopojumi ar kātiņiem sānos. Sēnes apakšā lapiņas, kurās attīstās sporas. Cepurītes izaug 5-20 cm diametrā, un dažu dienu laikā apkalst un savīst, kaisot sporas vējā. Latvijā nereti sastopamas arī savvaļā, parasti uz nokaltušu vai kalstošu lapu koku stumbriem un celmiem, pavasarī un rudenī, kad mitrs gaiss, gadās arī vasarā. Sēņošanai var meklēt bebru nogāztas apses un bērzus, tārpainas reti.

“Sēkla”

Iesākumā vajadzīga “sēkla”, substrāta gabaliņi ar micēliju, no kura sēne aug tālāk. Tepat Latvijā, Carnikavas dārzniecībā ir tāda SIA Spora, kura tieši nodarbojas ar austersēņu micēlija audzēšanu, pats kādreiz pirku no Kozlovskas kundzes, laba manta. 1 micēlija vienība ir puskilograms graudu, kas apauguši ar micēliju. Ledusskapī tādu var glabāt kādu pusgadu vismaz, sēne nenosalst. Ir noteikti arī citi audzētāji.

Var darīt arī tā: atrodam savvaļas sēni. Sagriežam gabaliņos un sajaucam plastmasas maisiņā ar novārītām, mitrām lapu koku zāģu skaidām vai atejas papīra rulli, maisiņu aizsienam un noliekam siltā vietā, kur netiek klāt kukaiņi un gaidām kādu mēnesi. Sēņotnes gabaliņi sāks pūkoties, sēņotne augs kokā vai papīrā, un drīz vien jums būs savs sēklas materiāls. Tiesa, kad pats to izmēģināju, maisiņā bija iekļuvušas drozofilas un viņu kāpuri apēda visu sēņotni.

Substrāts

Der jebkurš galvenokārt celulozi saturošs materiāls, sākot no zāģu skaidām un salmiem un beidzot ar griķu sēnalām un makulatūru. Pats esmu mēģinājis ar salmiem un skujkoku skaidām, tāpēc stāstīšu par šiem.

Jo smalkāk sasmalcināts substrāts, jo labāk. Austersēnes aug arī koka bluķos, taču tad sēņotne daudz spēka patērē, laužoties cauri koksnei, un kolonizācija notiek lēnāk. Vislabākās ir griķu sēnalas, ko var dabūt no maizniekiem, jo tās ir smalkas, viegli birstošas un viegli blīvējamas, pie kam lētas un maz inficētas ar pelējumu. Pats ņēmos ar kviešu salmiem, jo tie bija pa rokai. Ideāli, ja salmus var sasmalcināt, taču arī nesmalcinātiem nav ne vainas, tikai vairāk darba ar blīvēšanu. Vislabākie ir sausi salmi, kas gadu vai vairāk nostāvējuši sausā vietā, jo pa šo laiku tur esošās sīkbūtnes ir novecojušas un vairs tik sparīgi neaug, kad salmus samitrina, un mazāk konkurē ar austersēnēm. Skujkoku skaidās sēne aug lēnāk, jo traucē sveķi un skābā vide.

Substrātu jādezinficē, lai iznīcinātu vai vismaz novājinātu konkurējošās sīkbūtnes, jo sevišķi zaļo pelējumu. Parasti to dara, lielā traukā noplaucējot ar karstu ūdeni. Der arī citas metodes, internetā bija ziņas par ūdeņraža peroksīda un celtniecības kaļķu izmantošanu – tos piejauc ūdenim, kurā izmērcē substrātu. Izmēģināju ar kaļķiem, darbojās. Parastais celtniecībā izmantojamais kaļķis ir kalcija oksīds (CaO), kas saskaroties ar ūdeni izveido diezgan stipru sārmu, kas tad arī iznīcina sīkbūtnes. Pamazām savienojoties ar CO2, veidojas krīts, CaCO3, nekaitīgs savienojums, kas plaši izplatīts dabā. Vienīgais, Latvijas kaļķakmeņos, no kuriem pie mums taisa kaļķus, ir daudz magnija (Mg), kura pārmērīgs daudzums austersēnēm esot kaitīgs. Pēdējā laikā man radušās nelielas aizdomas par kaitīgiem piejaukumiem kaļķos (skat. piezīmi šīs lapas beigās).

Tātad, ņemam lielu trauku. Manā gadījumā, tā ir 200 litru muca bez augšējā vāka. Kārtīgi piebāžam ar salmiem, noliekam šķērsām koku vai akmeni, jo pēc tam liesim virsū ūdeni, un salmi centīsies uzpeldēt. Pēc tam pa virsu uzmetam vienu riktīgu lāpstu ar kaļķi, un mucu pielejam ar ūdeni, kaļķis šķīst un ieskalojas salmos. Atstājam uz kādām 12 stundām, taču ne ilgāk par dažām diennaktīm, jo tad sārms pāriet par krītu un sākas pūšana. Pēc tam mucu gāžam otrādi uz kāda režģa un ļaujam salmiem notecēties, lieks ūdens mums nav vajadzīgs. Mucu atgāžam atpakaļ, un ķeramies pie substrāta pildīšanas maisos.

Maisi

Tipiski, sēņu audzētāji izmanto pabiezus polietilēna maisus, apmēram o,3 mm biezus, 90×45 cm. Biezums vairāk ir svarīgs tādēļ, lai blīvēšanas procesā maiss nesaplīstu un to varētu ērti pakarināt. Esmu mēģinājis arī ar atkritumu maisiem, nekraujot pilnus ar substrātu, vai vienkārši ietinot plēvē un ieliekot augļu kastē. Galvenais, lai attālums līdz virsmai nepārsniegtu apmēram 15-20 cm, jo tad vidū veidojas bezskābekļa apstākļi. Tā vismaz literatūrā raksta.

Vēlams, lai maisi būtu jauni, jo tie ir praktiski sterili. Jau lietotos maisus der dezinficēt tāpat kā salmus vai skaidas. Ja lietotajā maisā ir bijis pelējums, labāk tādu otrreiz neizmantot, jo pelējuma sporas ir izturīgas un tur atrodas lielā skaitā.

Ja mitrajiem salmiem brīvi piekļūst daudz skābekļa, rodas labvēlīgi apstākļi nevis austersēņu, bet tinteņu attīstībai. Pašam vienreiz tā eksperimentējot gadījās – izauga tintenes(Coprinopsis atramentaria), kuras arī esot ēdamas, vismaz teorētiski un bez alkohola

Sēšana

Pieņemsim, ka izmantojam standarta polietilēna maisus. Uzvelkam tīrus gumijas cimdus, lai sārmainais ūdens nesaēd rokas. Ja salmi karsēti, der arī tīras rokas. Ņemam salmus no mucas, liekam maisā, laiku pa laikam uzkaisot graudus ar micēliju. Šeit galvenais ir vienmērīgi sajaukt, lai sēņotnei augot jāpārvar mazāks attālums. Labi saspiest arī nenāk par skādi, lai ekonomiskāk izmantotu maisus un iegūtu vairāk sēņu no viena maisa. Pēc instrukcijas, viens micēlija maisiņš aiziet uz vienu substrāta maisu, taču esmu licis arī vienu ceturto daļu, un nav nekādas starpības, tāpat 20C temperatūrā raža ienākas apmēram mēneša laikā.

Ja vajadzīgs, pavairošanai var izmantot arī sēņotnes caurvītos salmus no apsēta maisa, kad tie ir balti, sajaucot ar svaigu substrātu apmēram 1:4 jaunā maisā. Kamēr sēņotne ir jauna un augoša, tā labi konkurē ar pelējumiem un citiem mikroorganismiem, vienīgi jāsargā no mazām, melnām mušiņām, kuras atgādina drozofilas, taču ir tumšākas un asākiem spārniem, sugu precīzi nenosaukšu, vairojas pūstošos augļos un dārzeņos. Tās sadēj olas sēņotnē, un kāpuri sagrauž sēņotnes pavedienus, maisa saturs izskatās tieši kā tārpu pārpilnā bērzlapes kātā. Ja mājās ir silts pieliekamais, ir risks, ka sēnes inficēsies ar mušu kāpuriem.

Pēc salikšanas maisos maisiem nogriežam stūrus, lai notek liekais ūdens, un maisus sabakstam ar nelielu nazi, pietiek ar kādiem 10 -15 caurumiem pa visu virsmu. Te vēlāk parādīsies sēnes.

Raža

Kā jau minēju, pirmā raža ienākas apmēram mēneša laikā, ja temperatūra ir ap 20-24 grādiem, augstāka par 30 vairs augšanu nepaātrina (rakstu pēc atmiņas). Telpa vēlams mitra, lai maisi lēnāk žūtu. Lai apkarotu zaļo pelējumu, telpas mitrumu der turēt virs 80% procentiem (pelējumam tik liels mitrums nepatīk) un nodrošināt vieglu gaisa kustību, jo arī tas nepatīk pelējumam. Droši vien esat ievērojuši, ka iekosts ābols, kas stāv atvilktnē vai plastmasas maisiņā, sapel daudz ātrāk nekā uz galda stāvošs. Sargāties no pelējuma ir svarīgāk, ja audzē masveidā, taču dažu maisu dēļ censties nav vērts, pilnīgi pietiek ar elementāras tīrības ievērošanu, salmus pakojot. Pelējuma sporas ir visur, atšķiras tikai daudzums.

Lai sēnes izaugtu glītas, dīgšanas brīdī tām vajadzīga gaisma, ne pārāk spēcīga. Līdz tam audzēt var tumsā. Jo tumšāks, jo vairāk cepurīšu veidojas čemurā, jo tās gaišāk krāsotas un jo sīkākas un jo sēnēm garāki kātiņi. Ja gaismas daudz, kātiņu praktiski nav, cepurīte no virspuses ir tumši pelēka vai brūna, atkarībā no sēņotnes šķirnes (celma). Sēnes novāc, kad cepurītes 4-10 cm diametrā, nevajag gaidīt, līdz tās sapūkosies. Novāc ar laušanu, ja griež, kāta paliekās vieglāk iemetas pelējums. No maisa, kur ir ap 15 kg mitru salmu, pirmā raža ir apmēram 2-3 kg sēņu. Pēc apmēram pusotra mēneša sēņotne ražo atkal, tikai katra nākošā raža ir ap 60% no iepriekšējās, maiss paliek manāmi vieglāks. Pēc trešās ražas parasti sākas pelēšana un/vai mušas, sēņotne ir novecojusi un mirst. Beigta sēņotne ir brūnā krāsā, pusšķidra.

Pirms vairākiem gadiem kāds mans paziņa arī audzēja austersēnes, maksājot iepircējai firmai par “apmācībām” plus sēņotni. Beigās nekāda sadarbība neiznāca, jo sēnes iepirka visai negribīgi, piesienoties pie sēņu kvalitātes  – precei nepareizs izskats, nav cepurītes 4-6 cm diametrā utt. Vārdu sakot, uztaisīja naudu ar “apmācībām”.

Ēšana

Parasti ēd ceptas vai vārītas, principā tāpat kā gailenes vai baravikas, personiski garšo zupā kopā ar pupiņām. Ir raksturīgā austersēņu garša, kas nedaudz atšķiras no meža sēņu garšas. Izlasījis, ka var ēst arī nevārītas, sagriezu kādus 300 gramus, sajaucu ar sīpoliem un skābo krējumu un nolocīju, eksperimentālā kārtā. Nekādas ļaunas sekas nemanīju, ne vēders sāpēja, ne kā savādāk. Varbūt man vienkārši kuņģis labi gremo

Veiksmīgu audzēšanu un labu apetīti. Starp citu, ir vēl arī citas sēnes, kas viegli audzējamas, ne tikai austersēnes un šitaki.

Piezīme 2009. g. oktobrī.

Palasījos par kaļķu iegūšanas tehnoloģiju, un radās aizdomas par iespējamu sēņu piesārņojumu ar smagajiem metāliem. Kaļķus iegūst, apdedzinot kaļķakmeni augstā temperatūrā, apmēram tūkstots grādos. Lai šādu temperatūru iegūtu, vienkāršākais veids ir fosilā kurināmā izmantošana, dedzinot izsmidzinātus naftas produktus, akmeņogļu pulveri vai dabasgāzi. Dabasgāze ir salīdzinoši tīra, taču no naftas un jo sevišķi akmeņoglēm kaļķos paliek izdedžu daļiņas. Ir zināms, ka akmeņogļu izdedžos ir dažādi metāli, piemēram, vanādijs, arsēns, torijs, dzīvsudrabs. Cik daudz šo metālu var nokļut sēnēs no kaļķiem, ir vēl nezināms jautājums, un vajadzīgs veikt laboratoriskas pārbaudes.

Par naudas taisīšanu ar austersēnēm (2009. gada novembris)

Iemetu aci dažās lapās, kurās tirgo ar austersēnēm saistītus produktus.  Zemāk īss apskats.

Bioloģisks produkts, austersēņu biezzupa sausā veidā. 3,5 unces par 6 USD, sanākot 4 porcijas. Ne tikai austersēnes. Tai pašā websaitā tirgo arī citas žāvētas sēnes, piemēram gailenes (7 USD par 1 unci) un šitakē. Bioloģiski audzētas žāvētas austersēnes maksā 4,50 USD par 0,5 uncēm (1 unce = apmēram 28 grami). Citā saitā šis produkts iet par 12,75 USD par pusmārciņas iepakojumu (apmēram 200 g).

Kaut kāds uztura bagātinātājs no austersēnēm. Šķiet, ka satur B vitamīnu. 180 kapsulas, katra pa 400 mg, 18 USD iepakojums. Domāju, kaut ko līdzīgu varētu uzražot arī no baravikām

Kādā vīnu tirdzniecības saitā var nopirkt mazu, jauku komplektiņu ar audzēt iesāktām sēnēm, kuras ražos apmēram pēc nedēļas. Par nelielu un taisnīgu 30 USD samaksu. Citā adresē līdzīgs komplektiņš, kas sausā veidā sver 235 gramus, maksā 16 angļu mārciņas. Neslikta cena par dažām sēnēm.

Secinājums. Vislielākā pievienotā vērtība rodas, ja austersēnes tirgo ar kādu “odziņu”, kā jau pieminētajos audzēšanas komplektiņos un kā bioloģiski tīru produktu. Austersēņu pulveri ķīnieši var saražot lēti un daudz, par to nav šaubu, un tur līst nevajadzētu – būs vilšanās.

Starp citu, Latvijā neesmu redzējis nevienu bērnu komplektiņu ar skudru māju, dažādiem augiem, circeņiem un tamlīdzīgām mazām, dzīvām mantiņām, kuru galvenā vērtība ir iespēja novērot dzīvības attīstību.