Mums ir tā saucamā “vietējā elite” – bagātu cilvēku slānis ar politiskiem kontaktiem, kas patiesībā stūrē Latvijas valsti. Izskatās, ka viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar Latviju un tās iedzīvotājiem, kamēr viņi paši var netraucēti pelnīt un čupoties savā starpā. “Greed is good”, jeb “Alkatība ir laba”, kā saka neoliberāļi. Ja noreducē līdz skaitļiem peļņas/ieņēmumu tabulā, nav nekādas dižās starpības, cik īsti ir bezdarbnieku, ja vien peļņa nemazinās. Ja nu galīgi viss brūk, vienmēr taču var emigrēt – parādā taču paliks valsts, nevis katrs atsevišķi.

SVF sēž tieši tādi paši brālīši, tikai ar citu mērogu. Arī viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek Latvijā, ja tikai viņu pārstāvētajām bankām tiek atdoti parādi kopā ar procentiem. Un paņemt viņi mācēs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā gada notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka mēs vairs neesam nacionāla valsts. Jo nacionāla valsts ir tāda, kurā nācijas etniskās, kultūras, politiskās un ģeogrāfiskās robežas ir vienotas, un tādējādi valstī valda zināma vienprātība attiecībā uz pamatvērtībām, un ir viegli veidot politiku, kas aizstāv šo vērtību sistēmu.

Jau ilgāku laiku mūsu valsts neaizstāv savas intereses, vai aizstāv tās tikai šķietami. Mēs esam pievienojušies ES, atdodot tiesības lemt par daudzām svarīgām lietām ES. Pirmā un galvenā atdotā tiesība ir tiesība veidot neatkarīgu finanšu politiku, jo kopš 2006. gada Latvijas Banka ir ES centrālo banku sistēmas locekle un tās pienākums ir ievērot ECB norādījumus un normatīvos aktus. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Interesants Elēnas Braunas rakstiņš par naudas radītās krīzes risinājuma variantiem, šoreiz Kalifornijas kontekstā.
Kalifornijā ir diezgan daudz cilvēku, un tās ekonomika skaitās astotā lielākā pasaulē. ASV štats, kura gubernators ir mums visiem labi pazīstamais aktieris un kultūrists Arnolds Švarcenēgers, pašlaik ir nonācis visai nelāgā finansiālā situācijā. Budžeta deficīts ir 26 miljardi dolāru, nodokļus paaugstināt neviens negrib, un vēl vairāk samazināt izdevumus arī nē. ASV federālā valdība un Kongress atsakās sniegt finansu palīdzību, lai gan ir iemaksājuši dažu “svarīgu banku glābšanai” 700 un vairāk miljardus dolāru. Ja neņem vērā mērogu atšķirības, situācija ir visnotaļ līdzīga kā Latvijā. Tiesa, viņus pie rīkles netur dažas ārvalstu bankas, kā mums Latvijā zviedru bankas.

Tad lūk, interesantais sākas ar to, ka štata valdība ir uzsākusi maksāt algas štata darbiniekiem daļēji parādzīmēs, kuras spekulatīvos nolūkos uzpērk dažas finansu institūcijas, taču vairums banku netaisās ar kaut ko tādu ķēpāties.
Principā, šāda ideja jau ASV ir bijusi, un diezgan sekmīgi darbojusies. Ideja norēķināties ar papīra parādzīmēm parādījās anonīma autora izdevumā tālajā 1650. gada Anglijā, un pirmo reizi tika izmēģināta praksē 1691. gadā Masačūsetsas štatā, kad radās spiedošā vajadzība finansēt kādu vietēju kariņu. Šim maksāšanas līdzeklim nebija nekāda seguma, kā vien štata godavārds.

Neliela vēsturiska atkāpe. Tajā laikā ASV vēl nebija, bija tikai pārsvarā britu kolonijas, un līdz ASV neatkarības deklarācijai vēl bija jāgaida apmēram 100 gadu (Neatkarības Deklarācija 1776. gadā). Kolonijās bija nepietiekams daudzums zelta un sudraba monētu, lai varētu ērti tirgoties, tādēļ šo jautājumu nācās risināt savādāk, ar papīra naudu. Viens no neatkarības deklarēšanas iemesliem, iespējams, pats galvenais, bija britu prasība visus nodokļus no kolonijām maksāt tikai zeltā, kas noveda pie zelta pazušanas no aprites kolonijās ar sekojošu ekonomisku krīzi norēķinu līdzekļu trūkuma dēļ. Kā atbildes pasākumu, štati pastiprināti ieviesa dažāda veida papīra naudu, par ko izpelnījās karaļa dusmas un pavēli par papīra naudas aizliegumu, novedot pie Neatkarības kara.

Tad lūk, papīra nauda ir elegants cilvēces izgudrojums un ļoti noderīgs, ja vien tiek pareizi izmantots. Kolonijās lietotā, pašu izdotā papīra nauda ļāva kļūt neatkarīgiem no britu baņķieriem, kā arī ļāva finansēt vietējo valdību bez nodokļu iekasēšanas no iedzīvotājiem, līdzekļus iegūstot no štata bankas izsniegto kredītu procentiem. Šāda štata banka jau apmēram simts gadu darbojas Ziemeļdakotas štatā, par ko man ir atsevišķs bloga ieraksts. Ziemeļdakotas štats ir viens no diviem štatiem ASV, kur ar finansēm viss ir kārtībā.

Līdzīgi kādreiz rīkojās Argentīnas valdība: kad tai aptrūkās nauda, tā saviem darbiniekiem maksāja ar neliela nomināla parādzīmēm, kuras pati pieņēma kā samaksu par valsts iestāžu pakalpojumiem un kā nodokļu maksājumus.
Kalifornijai šādu sistēmu traucē ieviest dažādi Konstitūcijas panti, un kā ar Latviju? Kāpēc lai mūsu valdība nevarētu izdot parādzīmes, apmaksājot dažādus valstij vajadzīgus pakalpojumus un pieņemot tās nodokļu maksājumos? Šādi Lielās Depresijas laikos, trīsdesmitajos gados rīkojās Austrālijas un Jaunzēlandes valdības, tādējādi izvairoties no ekonomiskajām grūtībām, kādas piemeklēja citas valstis.

Diemžēl mūs ietekmē visādas starptautiskas organizācijas, sākot ar SVF un beidzot ar ECB, un Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo Banku Sistēmas locekle, saskaņā ar 2006. gada likuma par Latvijas Banku izmaiņām, un praktiski nav tiesīga neko lielu uzsākt bez ECB akcepta. Parex banka ir teorētiski valsts banka, taču tajā saskaņā ar kapitāldaļu pirkšanas noteikumiem, ko uzspieda ERAB, tai ir noteicošās veto tiesības. Savukārt Hipotēku un Zemes banka, kam pieder liela daļa Parex akciju, ir praktiski vienīgā banka, kas kaut ko tādu varētu izdarīt. Tiesa, būs jāpārvar milzīgs dažādu ārzemju lobiju spiediens, gan tieši no zviedru bankām, gan arī no ECB puses. Arī ES monetāro lietu komisārs Hoakims Almunja norādīja, ka “nemaz nedomājiet aizdoto naudu izmantot uzņēmumu tiešai kreditēšanai, tai visai ir jāiet caur bankām”. Kam pieder bankas, mēs jau zinām.

Tomēr tā pati Hipotēku un Zemes banka, kas vienīgā pilnībā pieder valstij, varētu sastādīt veselīgu konkurenci privātajām bankām, ieviešot filiāles visā Latvijā, arī nerentablajās vietās, vai pārņemot daļu no Pasta norēķinu sistēmas funkcijām, līdzekļus iegūstot no valsts naudas izmantošanas kreditēšanā un sekojošiem kredītprocentiem, darbojoties arī vietējā tirgū un arī ar mazajiem kredītņēmējiem, nevis kā Latvijas Banka, kas vietējā tirgū nemaz nedrīkst veikt komercdarbību. Tad arī zviedru bankas būtu spiestas samazināt savus kredītprocentus un pacīnīties par klientiem un līdzekļu piesaisti. Pašlaik gandrīz visi kredītu procentu maksājumi ieplūst ārzemēs reģistrētu banku kabatās. Ja tā neizsniedz kredītus vietējā tirgū, tas nozīmē naudas aizplūdi uz ārzemēm un mūsu krīzes padziļināšanos.

Ko vēl var darīt? Vēl var izveidot paši savu norēķinu sistēmu. Nauda savā būtībā ir vienošanās par kādas vienības izmantošanu savstarpējos norēķinos. Lata gadījumā šādu norunu uzspiež valsts, taču arī paši cilvēki var veidot savas norunas neatkarīgi no valsts. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad lai kalns iet dirst

Morāle: ja mēs izmantojam svešu onkuļu naudu, tad onkuļi mūs izrīko savtīgās interesēs. Mūsdienās neatkarību jāizcīna nevis militāri kā mūsu vecvectēviem, bet pirmkārt finansiāli.

Īpatnēja publikācija krievu mosnews.com: Latvijā esot firma, kas izsniedz kredītus apmaiņā pret parādnieka dvēseli, apjomā no 50 līdz 500 latiem, saucoties “Kantora”. Dvēseles ieķīlāšanas līgums esot īss.

Izklausās pēc pilnīgākās pīles, taču daži ārzemju blogeri to ir ņēmuši nopietni

Labojums: izskatās, ka ši informācija ir patiesa, ja spriež pēc Tvnet.lv ziņas….

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Kārtējais rakstiņš ārzemju presē, šoreiz telegraph.co.uk, par situāciju Latvijā. Nekā īpaša, vienīgi saprotami pateikts, kāpēc mūsu lats vēl nav devalvēts, kaut arī ir skaidri redzams, ka tas ir pārvērtēts.

Tātad, ja notiek devalvācija:

1. Latvijas iedzīvotājiem, kas kredītus ņēmuši eiro, kļūst vēl grūtāk tos nomaksāt. Iekšpolitisks risks Latvijas valdībai. Tiesa, tos nomaksāt būs grūti jebkurā gadījumā, jo pārcenotā lata dēļ ekonomika grūst.

2. Ja Latvija devalvē latu, sākas ķēdes reakcija – pirmkārt, visi sāk aizdomīgi skatīties arī uz Igauniju un Lietuvu, kā arī uz citām Austrumeiropas valstīm, kam var sekot kapitāla bēgšana bailēs no situācijas pasliktināšanās.

3. Skandināvijas bankām, galvenokārt jau Zviedrijas, rodas problēmas – arī uz tām sāk skatīties aizdomīgi, jo tām ir pārāk Baltijā izsniegto kredītu, tātad pārāk daudz riska, kas šajos laikos ir bīstami.

Eiropas politiķi un Zviedrijas baņķieri nevēlas lata devalvāciju, jo tas ļauj kaut uz neilgu laiku attālināt neizbēgamo.

Vispār valdībai ir ļoti laba izdevība pārvērst Parex banku par valsts banku visplašākajā nozīmē, piesaistot iedzīvotāju līdzekļus par konkurētspējīgiem nosacījumiem un veicinot kreditēšanu attīstāmajās nozarēs, kā arī vairojot valsts naudu. Taču, ak vai, Parex pārāk liela ietekme ir ERAB, un Latvijas Banka diezin vai pieļaus daļēju funkciju pārklāšanos ar sevi…

Jā, Ārgalim bija samērā laba ideja Rīgai veidot pašai savu banku, taču šī ideja nogrima kaut kur priekšvēlēšanu solījumos.

Globalreserach.ca ir publicēts interesants Ellenas Braunas rakstiņš par Starptautisko norēķinu banku (Bank of International Settlements) un tās varbūtējo lomu vienotas pasaules valūtas un līdz ar to arī vienas Pasaules Centrālās Bankas radīšanā. Iespējams, ka pašreizējā krīze ir ar nodomu mākslīgi izraisīta, lai pārņemtu kontroli pār dažādu tautu bankām.

Citēju tulkojot:

“BIS noteikumi kalpo tikai vienam mērķim: starptautiskās privāto banku sistēmas stiprināšanai, kaut vai tādēļ jānogremdē nacionālās ekonomikas…. SVF un BIS pārraudzītās starptautiskās bankas ir viena komanda: starptautiskās bankas bezrūpīgi aizdod naudu aizņēmējiem jaunattīstības valstu ekonomikās, radot ārvalstu parādu krīzi; IMF ierodas un saprātīgas monetārās politikas vārdā pielipina monetārismu, pēc tam starptautiskās bankas ierodas “finanšu glābšanas” operācijas ietvaros un par sviestmaizi iegādājas nacionālās bankas, ko BIS uzskata par nepietiekami kapitalizētām un bankrotējušām.”

Vai nav kaut kas pazīstams? Kurš iegādājās Parex bankas akciju ceturto daļu ar tiesībām izraudzīties pircējus? Kurš, kā šodien stāsta ziņās, apsver kapitāla daļu iegādi vēl 2 vietējās Latvijas bankās? Pareizi, ERAB, viena no starptautiskajām bankām.

Vēl viens citātiņš:

“Ja piemēro Valsts Naudas teoriju, saskaņā ar kuru jebkurai neatkarīgai valstij ir tiesības drukāt savu naudu, jebkura valdība ar savu naudu var apmaksāt pašu valsts attīstību un uzturēt pilnu nodarbinātību bez inflācijas.

…BIS noteikumi pieprasa augstu bezdarbu un nacionālo ekonomiku attīstības apturēšanu kā godīgu cenu par sakarīgas privātas vispasaules banku sistēmas ieviešanu.“

Smirnovs, kurš rudenī tika apsūdzēts par valsts finanšu sistēmas graušanu, tomēr neklusē un runā skaidru valodu: SVF aizdevuma mērķis ir novest valsti līdz bankrotam un pārņemt ar visām parpalām. Iesaku izlasīt rakstiņu par šo tēmu Finance.net: Smirnovs: SVF vēlas panākt Latvijas bankrotu.

Rakstā ir vēl viena svarīga lieta: lietuviešiem ir sava “Žaļģires nacionālās pretošanās kustība”, dibināta martā, ar nolūku cīnīties par savas valsts ekonomisko un politisko neatkarību. Mums arī kaut ko tādu vajag, jo problēmas ir tās pašas.

Citāts:

Kā norādīja viens no kustības biedriem Rolands Paulausks, Lietuvai būtu jāmaina sava domāšana un “jācenšas tikt galā pašai; Lietuvas bankai jālaiž apgrozībā [papildus] litu laidiens, lai nodibinātu valsts komercbanku, kas izdotu kredītus ar labākiem noteikumiem, lai procenti neceļotu uz Skandināviju, bet paliktu Lietuvā, un visiem valsts uzņēmumiem būtu jāatver šajā bankā savi konti”.

Pēc viņa teiktā, pašlaik spēle notiek “pēc bankrotējošās pasaules finanšu sistēmas noteikumiem un ar iezīmētām kārtīm (..) un saistībā ar aizņemšanos no SVF nav zināms neviens veiksmes stāsts”.

Atbilde, vai vismaz viens no atbildes variantiem par lata nedevalvēšanu, ir atrodams The Wall Street Journal publikācijā par Starptautiskā Valūtas Fonda politikas izmaiņām pēdējās krīzes ietekmē.

Izrādās, latu nedevalvēja tāpēc, lai mēs varētu atmaksāt savu parādu Rietumeiropas bankām – SVF ieteica devalvēt, taču ES un ECB bija pret. No sevis varu piemetināt, ka mums nav ne zelta un dimanta raktuvju, ne kakao plantāciju, pat ne daudz čaklu cilvēku, ar kuru palīdzību šo parādu varētu segt. Tāpēc nolēma mūs pietaupīt, la pavisam nenogalinātu slaucamo govi

Citāts:

“In Eastern Europe, the IMF generally limited its requirements for loans to cuts in spending. In Serbia, IMF economists criticized the country for failing to privatize state industries and neglecting exports, but they didn’t insist on a privatization program, as they had in Asia and Latin America. Serbia is in line to receive $4 billion in loans.

When Latvia requested loans(Tātad pieprasīja?!), IMF economists considered stipulating that the country devalue its currency, the lats, and end its peg to the euro. That would have made imports less affordable, but could have made the country’s exporters more competitive.

But after the European Union and European Central Bank pressed the IMF to keep the currency peg to make it easier for Latvia to pay debts to Western European banks, the IMF relented, say European and IMF officials. Instead of devaluation, the IMF settled for a steep cut in government salaries, which the Latvian government backed anyway.”

Tiešām reizēm ir izdevīgi būt tādam, no kura nav ko ņemt…

Ja var ticēt NRC Hndelsblat publikācijai, mūsu Latvija nemaz tik slikti uz kopējā ES fona neizskatās. Procentuāli mērot, mums ir viens no mazākajiem valsts parādiem ES, piemēram, tikai 12,5% no gada iekšzemes kopprodukta; Itālijai tie ir 105%, vissliktākais rādītājs. Arī bezdarba ziņā mēs neesam tie sliktākie, kaut gan ir pamats šaubīties.

Latvijas valsts parādi, salīdzinot ar citām ES valstīm