Kura banka jau simts gadus nodarbojas ar ekonomisko burbuļu radīšanu?

Kura banka visvairāk pelna no ekonomisko burbuļu pūšanas un spridzināšanas?

Kurai bankai bija noteicoša loma naftas cenu sašūpošanā un nestabilitātes izraisīšanā?

Kurai bankai ir daudz savējo cilvēko ietekmīgos ASV valdības, finanšu un citos posteņos?

Kurai bankai par nevajag īpaši censties, lai saņemtu nodokļu maksātāju naudu no valdības, kamēr konkurentiem tiek atļauts bankrotēt?

Kurai bankai par nevajag īpaši blēdīties, lai saņemtu dažādas būtiskas priekšrocības un praktiski garantētu peļņu, jo tās labā par salīdzinošām kapeikām cenšas politiķi?

Kas ziedoja līdzīgas summas gan Obamas, gan Makkeina kandidatūrām pēdējās vēlēšanās?

Protams, tā ir Goldman Sachs. Ja ir vēlēšanās uzzināt, kā tieši viņi strādā, var palasīt šeit un šeit.

Īpatnēja publikācija krievu mosnews.com: Latvijā esot firma, kas izsniedz kredītus apmaiņā pret parādnieka dvēseli, apjomā no 50 līdz 500 latiem, saucoties “Kantora”. Dvēseles ieķīlāšanas līgums esot īss.

Izklausās pēc pilnīgākās pīles, taču daži ārzemju blogeri to ir ņēmuši nopietni

Labojums: izskatās, ka ši informācija ir patiesa, ja spriež pēc Tvnet.lv ziņas….

Interesants rakstiņš par krīzes cēloni, kas atrodas vadošu politiķu, finansistu un citu ietekmīgu cilvēku galvās, un pēdējā laikā pamazām iesūcas arī vidusmēra latvieša galvā. Tas saucas “Chicago mindset” jebšu Čikāgas domāšanas stils, kura būtība ir sekojoša: maksimizējiet atdevi naudas veidā, un viss pārējais nokārtosies.

Ekonomiskā sistēma, ko radījuši šādi domājoši cilvēki, garantē resursu koncentrāciju. Tie, kam ir nauda, diktē noteikumus, jo nauda ir vienīgā vērtība, kura izpelnās ievērību. Šādi domāt iemāca jau vidusskolā, un rezultāts ir cilvēki, kas visu mēra naudā, vienīgajā viņiem pazīstamajā vērtību sistēmā. Tādēļ arī ir tik grūti saskatīt krīzes patiesos cēloņus, jo tie atrodas ārpus “naudas sistēmas” robežām. Pēc būtības, šāda domāšana ir pielīdzināma reliģijai, kurā fakti tiek aizstāti ar ticību.

Lai sabiedrība spētu pastāvēt ilgtermiņā, ir nepieciešami trīs nosacījumi: finansiāla tālredzība, sabiedriskā vienotība un līdzsvars ar vidi. Pašreizējā sistēmā vērtība ir tikai naudai, maksimizējot peļņu uz visa pārējā rēķina.

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Kārtējais rakstiņš ārzemju presē, šoreiz telegraph.co.uk, par situāciju Latvijā. Nekā īpaša, vienīgi saprotami pateikts, kāpēc mūsu lats vēl nav devalvēts, kaut arī ir skaidri redzams, ka tas ir pārvērtēts.

Tātad, ja notiek devalvācija:

1. Latvijas iedzīvotājiem, kas kredītus ņēmuši eiro, kļūst vēl grūtāk tos nomaksāt. Iekšpolitisks risks Latvijas valdībai. Tiesa, tos nomaksāt būs grūti jebkurā gadījumā, jo pārcenotā lata dēļ ekonomika grūst.

2. Ja Latvija devalvē latu, sākas ķēdes reakcija – pirmkārt, visi sāk aizdomīgi skatīties arī uz Igauniju un Lietuvu, kā arī uz citām Austrumeiropas valstīm, kam var sekot kapitāla bēgšana bailēs no situācijas pasliktināšanās.

3. Skandināvijas bankām, galvenokārt jau Zviedrijas, rodas problēmas – arī uz tām sāk skatīties aizdomīgi, jo tām ir pārāk Baltijā izsniegto kredītu, tātad pārāk daudz riska, kas šajos laikos ir bīstami.

Eiropas politiķi un Zviedrijas baņķieri nevēlas lata devalvāciju, jo tas ļauj kaut uz neilgu laiku attālināt neizbēgamo.

Vispār valdībai ir ļoti laba izdevība pārvērst Parex banku par valsts banku visplašākajā nozīmē, piesaistot iedzīvotāju līdzekļus par konkurētspējīgiem nosacījumiem un veicinot kreditēšanu attīstāmajās nozarēs, kā arī vairojot valsts naudu. Taču, ak vai, Parex pārāk liela ietekme ir ERAB, un Latvijas Banka diezin vai pieļaus daļēju funkciju pārklāšanos ar sevi…

Jā, Ārgalim bija samērā laba ideja Rīgai veidot pašai savu banku, taču šī ideja nogrima kaut kur priekšvēlēšanu solījumos.

Vēlēšanu iznākums ir parastais: vēži, kuri imitē politiku, pamainīja kulītes. Daudz interesantāk būtu balsot par tiem, kas finansē politiskās partijas, vismaz būtu patiesāka izvēle

Tēvzemieši ar savu atklāti tupo vēlēšanu kampaņu panāca pilnīgi pretēju efektu: lozungu “cittautieši apvienojas un aizstāv savas intereses” lasīja un vēroja arī cittautieši, un neirolingvistiskās programmēšanas metode atkal nostrādāja: ja kaut kas tiek pietiekoši bieži atkārtots, masu apziņā tas kļūst par patiesību. Cittautieši izlasīja, ka viņi esot vienoti, un kļuva arī vienoti

Par finanšu krīzi ir skaidrs: kamēr mēs gribēsim “spēlēt ar lielajiem zēniem” viņu spēlītes, viņi mums būs vajadzīgi vairāk kā mēs viņiem. Nevajag devalvāciju, un nevajag stabilu kursu, jāatgriežas pie peldošā lata kursa, un savs deficīts jāfinansē pašiem, ar inflācijas palīdzību. Tas ir sūdīgi, taču cita ceļa īsti nav, ja nu vienīgi atkal sadrukāt “repšikus” iekšzemes lietošanai. Ja valsts tos pieņems nodokļu maksājumiem, viss notiks un ātri vien atkopsimies, taču to nevēlēsies pieļaut “lielie zēni”…

Interesants rakstiņš par Ziemeļdakotas štata (North Dacota) banku un to, kā viņiem klājas krīzes laikā. Tur arī links uz interviju ar Ziemeļdakotas štata bankas prezidentu Ēriku Hārdmeijeru (Eric Hardmeyer).

Ziemeļdakota ir reti apdzīvots ASV ziemeļu štats ar apmēram 640 tūkstošiem iedzīvotāju (apmēram kā Rīgā), galvenā iedzīvotāju nodarbošanās ir lauksaimniecība, klimats vēss, teritorija 183 000 kvadrātkilometru. Tātad situācija līdzīga kā mums, daudzējādā ziņā.

Štatā kopš 2000. gada ir vērojama laba ekonomiskā izaugsme, un budžeta pārpalikums ir 1,2 miljardi dolāru. Kāpēc, kur ir šīs veiksmes pamats?

Kopš 1919. gada Ziemeļdakotai ir štatam piederoša banka, kura tika dibināta ar nolūku atvieglot fermeru un mazo biznesu dzīvi, izsniedzot kredītus par saprātīgu cenu un veicinot biznesu. Visu štata naudu iegulda šajā bankā, banka maksā dividendes štatam, un sadarbojas ar privātajām bankām. Noguldījumus garantē štats. Tādējādi, summas, ko parasti samaksā privātiem baņķieriem procentos, nonāk štata kasē, un bieži vien procentu maksājumi sastāda 50% no dažādu projektu izmaksām.

Varbūt arī Latvijas Bankai tiešāk jāpiedalās kreditēšanā, veidojot konkurenci ārvalstu bankām un piesaistot ieguldījumus no iedzīvotājiem?

Zemāk citāts no raksta:

North Dakota boasts the only state-owned bank in the nation. The Bank of North Dakota (BND) was established by the state legislature in 1919 specifically to free farmers and small businessmen from the clutches of out-of-state bankers and railroad men. The bank’s stated mission is to deliver sound financial services that promote agriculture, commerce and industry in North Dakota. By law, the state must deposit all its funds in the bank, which pays a competitive interest rate to the state treasurer. The state rather than the FDIC guarantees the bank’s deposits, which are plowed back into the state in the form of loans. The bank’s return on equity is about 25%, and it pays a hefty dividend to the state, which is expected to exceed $60 million this year. In the last decade, the BND has turned back a third of a trillion dollars to the state’s general fund, offsetting taxes. The former president of the BND is now the state’s governor.

The BND avoids rivalry with private banks by partnering with them. Most lending is originated by a local bank. The BND then comes in to participate in the loan, share risk, and buy down the interest rate. The BND provides a secondary market for real estate loans, which it buys from local banks. Its residential loan portfolio is now $500 billion to $600 billion. Guarantees are also provided for entrepreneurial startups, and the BND has ample money to lend to students (over 184,000 outstanding loans). It purchases municipal bonds from public institutions, and it backs loans made to new farmers at 1% interest. The BND also has a well-funded disaster loan program, which helps explain how Fargo, when struck by a disastrous flood recently, managed to avoid the devastation suffered by New Orleans in similar circumstances.

North Dakota has also managed to avoid the credit freeze, through the simple expedient of creating its own credit. It has led the nation in establishing state economic sovereignty. In California and other states, workers and factories are sitting idle because the private credit system has failed. An injection of new money from a system of publicly-owned banks on the model of the Bank of North Dakota could thaw the credit freeze and bring spring to the markets once again.

Interesants rakstiņš priekš tiem, kas tic farmācijai: stāsts par kārtējo skandālu, saistītu ar Merck, vienu no farmācijas biznesa “lielajām zivīm”. Merck esot savām mārketinga vajadzībām  izveidojis zinātnisku žurnālu Australasian Journal of Bone and Joint Medicine, kurā publicēt saviem produktiem labvēlīgus pētījumus. Žurnālu no 2002. līdz 2005. gadam pēc Merck apmaksāta pasūtījuma publicēja Elsevier, viens no lielākajiem un prestižākajiem medicīniskās un zinātniskās literatūras izdevējiem. Tiesa, tikai šī gada maijā Elsevier oficiāli atzinās.

Sevišķi interesanti ir komentāri šim rakstam angļu valodā. Visiem riebjas šāda prakse, kad visu nosaka nauda.

Ko varam no šī mācīties? Kārtējo reizi – skaties, no kurienes nāk nauda, “follow the money”. Uzņēmuma mērķis ir gūt peļņu. Un neticiet reklāmām, protams.

Mūsdienās, esošajā sistēmā gandrīz visu izšķir nauda. Tā ir galvenā motivācija.

GMO tiek ieviests, jo ražotājs cer nopelnīt ar daļēju vai pilnīgu monopolstāvokli vai kā citādi.

Lauksaimniecības tirgus, kurā ir daudz mazo spēlētāju, ir ļoti savstarpēji konkurējošs, un tāpēc ražotājiem ne pārāk izdevīgs. Piedevām, pieprasījums ir praktiski konstants un piedāvājums nav operatīvi elastīgs – raža ir tikai 1 reizi gadā. Līdz ar to tas spēlētājs, kurš spēj panākt monopolstāvokli kaut daļēji, vai panāk subsīdijas jebkādā veidā (šeit pieskaitāmi arī konkurentiem neizdevīgi likumi utt.), stipri uzlabo savu stāvokli.

Ja mūsu zemnieki var saražot dabisku produkciju lētāk, tad jautājums par GMO atkrīt pats no sevis cenas dēļ. Taču iespaidu par zemu cenu var radīt arī ar mārketinga kampaņām, reālas informācijas vietā sniedzot dezinformāciju, kuras ietekmē pieņemtie lēmumi bieži vien jau tā knapi izdzīvojošos ražotājus noved bankrotā.

Domāju, priekš pārtikas ražotājiem daudz efektīvāks par kaitīguma vai nekaitīguma argumentu būtu izdevīguma vai neizdevīguma (izmaksu/peļņas) arguments, jo tas tieši ietekmē biznesu, atšķirībā no patērētāju veselības, kura uz naudas jautājumu fona ir salīdzinoši tāla un maznozīmīga (te es runāju no biznesa viedokļa). Uzņēmumam vai saimniecībai nav nozīmes izdzīvošanai ilgtermiņā, ja nevar izdzīvot īstermiņā. Bioloģiskās pārtikas ražotāji pašlaik zaudē tāpēc, ka cenšas nopelnīt ar dārgāku produkciju (jo ražošanas izmaksas ir lielākas, pagaidām) apstākļos, kad cilvēkiem galvenais ir vispār paēst, nedomājot par veselību (atkal īstermiņa izdzīvošana pār ilgtermiņa). Tā vietā, jākoncentrējas uz tehnoloģiju attīstīšanu, lai ar bioloģiskajām metodēm varētu saražot lētāku produktu par konvencionālo vai GMO. Zinu, te man iebildīs, ka tas nav iespējams. Varbūt pašlaik nav, taču tas nenozīmē, ka nav principā.Vienkārši jāatklāj jaunas, lētākas metodes, galvas mums neviens nav atņēmis.

Priekš patērētājiem tieši lētuma un veselības arguments ir visspēcīgākais. Ja pirmais ir pretrunā ar otro, tad krīzes laikā tiek dota priekšroka lētumam, un ražotāju intereses, pat motivējot ar patriotismu un tamlīdzīgi, patērētājam daudz nenozīmē. Naudas spiediens mudina uz lētuma pusi.

Ja atrodas kāda sadarbības forma, kas atļauj iegūt pārtiku bez naudas starpniecības, tad tieši šajā laikā tas varētu darboties īpaši labi. Nav pelņas iespējas, nav motivācijas GMO ieviesējiem.

Jau diezgan ilgu laiku internetā var uzraut spēles, kurā piedalās tūkstošiem cilvēku vienlaicīgi. Viena no tādām spēlēm ir EVE, kas ir visnotaļ paralēla pasaule reālajai, ar 200 000 tūkstošiem iedzīvotāju un protams, arī savu naudu.

Pēdējais fakts ir ļoti interesants no ekonomiskā viedokļa. Līdz šim brīdim nekur pasaulē vēl nav bijusi neviena valsts, kurā brīvā tirgus princips būtu darbojies pilnībā, vienmēr ir iejaukusies vara, brīvo tirgu izkropļojot, citur mazāk, citur vairāk.

Pēc tā, kas līdz šim novērots EVE vidē, var diezgan droši teikt, ka brīvais tirgus darbojas labi, un tieši tā, kā to pirms 100 gadiem aprakstīja Adams Smits, ja vien tirgus ir brīvs. Par šo tēmu ir interesanta publikācija Scientific American.