Daži vārdi ievadam.

Pjotrs Kropotkins bija mācīts vīrs, zoologs un ģeologs, pazīstams zinātnieks, un viens no zināmākajiem 19/20. gs mijas krievu anarhistiem.

Anarhisti, pretēji populāram uzskatam, neuzskata, ka vajadzīgs visu karš pret visiem. Viņi vienkārši uzskata, ka valsts nav vienīgā sabiedrības pašorganizācijas forma, kaut arī mūsdienās visizplatītākā. Manuprāt, šo uzskatu apstiprina daudzi gadījumi, kad dažādu notikumu rezultātā iestājas valsts panīkums, vai lokāls valsts varas trūkums.

Šajā rakstā pieminētais krievu rublis kopš 1897. gada bija pielīdzināts 2⅔ frankiem jeb 0.774 gramiem zelta (Latvijas Bankas zelta kurss 2010. gada 18. martā ir 574.9 lati par Trojas unci jeb 31.1 gramu; apmēram 18,5 Ls gramā jeb 1 rublis=14,30 Ls)

1 desetīna = 1,0925 ha

Tātad, Pjotra Kropotkina “Nodokļi – līdzeklis bagāto bagātināšanai” no http://lib.ru/POLITOLOG/KROPOTKIN/nalog.txt
manā tulkojumā. Ja ir vēlēšanās, šo rakstiņu var izplatīt jebkur, ja vien netiek mainīts saturs un saglabājas norāde uz autoru un tulkotāju.

—–

Nodokļi ir tik izdevīgi! Naivie ļaudis – “dārgie pilsoņi”, kā tos uzrunā vēlēšanu laikā – pieraduši domāt, ka nodokļi ir līdzeklis dižu, tautai noderīgu  civilizācijas sasniegumu īstenošanai. Taču valdības labi zin, ka nodokļi ir pats ērtākais veids, kā Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Jūs esat uzņēmējs, un Jums ir veikals, kurā pārdodat kaut ko. Piemēram, pārtikas preces. Tirdzniecība iet no rokas, un Jūs pelnat naudu.

Kādu dienu pie Jums atnāk vīrs ar skarbu seju un piedāvā savus “aizsardzības” pakalpojumus. Jūs atsakaties, jo līdz šim nevienam nav nācis prātā Jūs aplaupīt.

Nākošajā dienā jūsu veikala skatlogā tiek iemests ķieģelis, un rīta pusē atkal atnāk tas pats vīrs, atkal piedāvājot aizsardzību par mērenu samaksu. Vīram rokā ir beisbola nūja, un Jums beidzot pielec – tas bija viņš, kas iemeta ķieģeli. Jūs atsakāties maksāt, un dabūjat punu no sitiena ar beisbola nūju. Vīrs kaut ko piemin par kāju salaušanu un Jūsu bērniem.

Kad vīrs nākamajā dienā atnāk atkal, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šķiet, ka beidzot ir rasts sakarīgs izskaidrojums globālās sasilšanas idejas slēptajam finansiālajam izdevīgumam. Līdz šim likās, ka saceltais tracis ap, ak šausmas, cilvēku piedūmoto planētu ir tikai labu gribošu, taču maz ko saprotošu vides aizsardzības aktīvistu histērija. Kas prot lasīt angliski, vara uzreiz skatīties Carbon Currency: A New Beginning for Technocracy? un manis rakstīto izlaist. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā gada notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka mēs vairs neesam nacionāla valsts. Jo nacionāla valsts ir tāda, kurā nācijas etniskās, kultūras, politiskās un ģeogrāfiskās robežas ir vienotas, un tādējādi valstī valda zināma vienprātība attiecībā uz pamatvērtībām, un ir viegli veidot politiku, kas aizstāv šo vērtību sistēmu.

Jau ilgāku laiku mūsu valsts neaizstāv savas intereses, vai aizstāv tās tikai šķietami. Mēs esam pievienojušies ES, atdodot tiesības lemt par daudzām svarīgām lietām ES. Pirmā un galvenā atdotā tiesība ir tiesība veidot neatkarīgu finanšu politiku, jo kopš 2006. gada Latvijas Banka ir ES centrālo banku sistēmas locekle un tās pienākums ir ievērot ECB norādījumus un normatīvos aktus. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šī ir mana uzruna Tev, latviešu tauta, valsts dibināšanas svētkos. Esmu parasts ierindas pilsonis, kas interesējas par politiku un mēģina saprast, kas vispār notiek. Aina, ko redzu, veidojas visai nepievilcīga, taču savā būtībā tā ir tipiska un atkārtojas visās pasaules malās un laikos.

Cilvēki vienmēr ir cīnījušies par varu. Šī cīņa ir mūsu mantojums no dzīvnieku pasaules. Kopš mēs esam sākuši domāt, šī cīņa ir kļuvusi arvien izsmalcinātāka, cilvēkiem apvienojoties karapūļos un karaspēkos, veidojot valstis un dažāda cita veida organizācijas. Varai pašai par sevi nav jēgas; vara ir tikai līdzeklis dažāda veida resursu iegūšanai. Gudrākie to saprata pirmie, un par savu ieroci arvien vairāk izmantoja prāta spēku. Par galveno ieroci šajā cīņā kļuva nauda. Ar naudu var algot armijas un uzpirkt karavadoņus, un ar naudu var izpostīt zemes bez jebkādas vardarbības pielietošanas. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Nupat pa Radio SWH dzirdēju, ka Apinis ieteicis ieviest akcīzes nodokļus cukuram un sālij, rūpēs par iedzīvotāju veselību. Un ne jau pats sadomājis, Apinis atsaucas uz “Eiropas krīzes konferences rekomendācijām, kurās cita starpā valstu vadītājiem ieteikts arī: “Izmanto iespējas un cel nodokļus tabakai, alkoholam, cukuram un sālij.” (Citēju Delfi.lv)

Tā teikt, ja negribat paši veselīgi dzīvot, tad piespiedīsim. Lai arī esmu par veselīgu dzīvesveidu, tomēr neiebilstu, ja kāds vēlas tīšām bojāt savu veselību. Galu galā, tā ir viņa izvēle. Un ko darīt tad, ja nu pēkšņi modernā medicīna nokļūdās tīši vai netīši un par veselīga dzīvesveida stūrakmeni sāk uzskatīt, piemēram, gulēšanu ne vairāk par 4 stundām diennaktī? Izdosim valdības verdiktu, ar kuru darba diena sākas piecos no rīta? Nešaubos, ka arī to varētu motivēt ar rūpēm par iedzīvotāju veselību, valsts naudas taupīšanu un sazin ko vēl ne. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Ja var ticēt plaši pazīstamajam Nobela prēmijas laureātam un ekonomistam Džozefam Štiglicam, ar pasaules ekonomiku nekas vēl nav kārtībā, jo milzīgās naudas summas, ko dažāduvalstu valdības ir iegrūdušas svarīgākajās un lielākajās bankās, lai veicinātu kreditēšanu un glābtu pašas bankas, tajās bankās arī ir palikušas, vai vēl ļaunāk – dažādos vairāk vai mazāk mahinatīvos veidos ir sadalītas kā akcionāru un/vai izpilddirektoru ienākumi. Tāpēc pašas bankas ir vēl nestabilākā stāvoklī kā gadu iepriekš un pasaules ekonomikā ir sagaidāmi vēl daudzi negaidīti pagriezieni. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Reāla situācija: pērkam burkas Maksimā, divlitrīgās, tukšas, iepakojumā 12 burkas, iepakojuma cena tuvu četriem latiem. Uzlīme uz vienas burkas, priekš visa komplekta.

Pārdevēja nolasa svītrkodu, un saskaita visu kopā – sanāk apmēram 40 lati par 12 burkām. Protams, konflikts tika nokārtots uzreiz un mierīgi, čeks anulēts un kārotās burkas nopirktas par 4 latiem komplektā, nevis gabalā.

Tagad jautājums: maksājot ar karti, cik ātri šo kļūdu atrastu (visticamāk, jau parakstot čeku pie kases), un cik laika prasītu tās izlabošana? Skaidrs, ka šajā gadījumā skaidras naudas norēķins ir bijis drošāks. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Interesants Elēnas Braunas rakstiņš par naudas radītās krīzes risinājuma variantiem, šoreiz Kalifornijas kontekstā.
Kalifornijā ir diezgan daudz cilvēku, un tās ekonomika skaitās astotā lielākā pasaulē. ASV štats, kura gubernators ir mums visiem labi pazīstamais aktieris un kultūrists Arnolds Švarcenēgers, pašlaik ir nonācis visai nelāgā finansiālā situācijā. Budžeta deficīts ir 26 miljardi dolāru, nodokļus paaugstināt neviens negrib, un vēl vairāk samazināt izdevumus arī nē. ASV federālā valdība un Kongress atsakās sniegt finansu palīdzību, lai gan ir iemaksājuši dažu “svarīgu banku glābšanai” 700 un vairāk miljardus dolāru. Ja neņem vērā mērogu atšķirības, situācija ir visnotaļ līdzīga kā Latvijā. Tiesa, viņus pie rīkles netur dažas ārvalstu bankas, kā mums Latvijā zviedru bankas.

Tad lūk, interesantais sākas ar to, ka štata valdība ir uzsākusi maksāt algas štata darbiniekiem daļēji parādzīmēs, kuras spekulatīvos nolūkos uzpērk dažas finansu institūcijas, taču vairums banku netaisās ar kaut ko tādu ķēpāties.
Principā, šāda ideja jau ASV ir bijusi, un diezgan sekmīgi darbojusies. Ideja norēķināties ar papīra parādzīmēm parādījās anonīma autora izdevumā tālajā 1650. gada Anglijā, un pirmo reizi tika izmēģināta praksē 1691. gadā Masačūsetsas štatā, kad radās spiedošā vajadzība finansēt kādu vietēju kariņu. Šim maksāšanas līdzeklim nebija nekāda seguma, kā vien štata godavārds.

Neliela vēsturiska atkāpe. Tajā laikā ASV vēl nebija, bija tikai pārsvarā britu kolonijas, un līdz ASV neatkarības deklarācijai vēl bija jāgaida apmēram 100 gadu (Neatkarības Deklarācija 1776. gadā). Kolonijās bija nepietiekams daudzums zelta un sudraba monētu, lai varētu ērti tirgoties, tādēļ šo jautājumu nācās risināt savādāk, ar papīra naudu. Viens no neatkarības deklarēšanas iemesliem, iespējams, pats galvenais, bija britu prasība visus nodokļus no kolonijām maksāt tikai zeltā, kas noveda pie zelta pazušanas no aprites kolonijās ar sekojošu ekonomisku krīzi norēķinu līdzekļu trūkuma dēļ. Kā atbildes pasākumu, štati pastiprināti ieviesa dažāda veida papīra naudu, par ko izpelnījās karaļa dusmas un pavēli par papīra naudas aizliegumu, novedot pie Neatkarības kara.

Tad lūk, papīra nauda ir elegants cilvēces izgudrojums un ļoti noderīgs, ja vien tiek pareizi izmantots. Kolonijās lietotā, pašu izdotā papīra nauda ļāva kļūt neatkarīgiem no britu baņķieriem, kā arī ļāva finansēt vietējo valdību bez nodokļu iekasēšanas no iedzīvotājiem, līdzekļus iegūstot no štata bankas izsniegto kredītu procentiem. Šāda štata banka jau apmēram simts gadu darbojas Ziemeļdakotas štatā, par ko man ir atsevišķs bloga ieraksts. Ziemeļdakotas štats ir viens no diviem štatiem ASV, kur ar finansēm viss ir kārtībā.

Līdzīgi kādreiz rīkojās Argentīnas valdība: kad tai aptrūkās nauda, tā saviem darbiniekiem maksāja ar neliela nomināla parādzīmēm, kuras pati pieņēma kā samaksu par valsts iestāžu pakalpojumiem un kā nodokļu maksājumus.
Kalifornijai šādu sistēmu traucē ieviest dažādi Konstitūcijas panti, un kā ar Latviju? Kāpēc lai mūsu valdība nevarētu izdot parādzīmes, apmaksājot dažādus valstij vajadzīgus pakalpojumus un pieņemot tās nodokļu maksājumos? Šādi Lielās Depresijas laikos, trīsdesmitajos gados rīkojās Austrālijas un Jaunzēlandes valdības, tādējādi izvairoties no ekonomiskajām grūtībām, kādas piemeklēja citas valstis.

Diemžēl mūs ietekmē visādas starptautiskas organizācijas, sākot ar SVF un beidzot ar ECB, un Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo Banku Sistēmas locekle, saskaņā ar 2006. gada likuma par Latvijas Banku izmaiņām, un praktiski nav tiesīga neko lielu uzsākt bez ECB akcepta. Parex banka ir teorētiski valsts banka, taču tajā saskaņā ar kapitāldaļu pirkšanas noteikumiem, ko uzspieda ERAB, tai ir noteicošās veto tiesības. Savukārt Hipotēku un Zemes banka, kam pieder liela daļa Parex akciju, ir praktiski vienīgā banka, kas kaut ko tādu varētu izdarīt. Tiesa, būs jāpārvar milzīgs dažādu ārzemju lobiju spiediens, gan tieši no zviedru bankām, gan arī no ECB puses. Arī ES monetāro lietu komisārs Hoakims Almunja norādīja, ka “nemaz nedomājiet aizdoto naudu izmantot uzņēmumu tiešai kreditēšanai, tai visai ir jāiet caur bankām”. Kam pieder bankas, mēs jau zinām.

Tomēr tā pati Hipotēku un Zemes banka, kas vienīgā pilnībā pieder valstij, varētu sastādīt veselīgu konkurenci privātajām bankām, ieviešot filiāles visā Latvijā, arī nerentablajās vietās, vai pārņemot daļu no Pasta norēķinu sistēmas funkcijām, līdzekļus iegūstot no valsts naudas izmantošanas kreditēšanā un sekojošiem kredītprocentiem, darbojoties arī vietējā tirgū un arī ar mazajiem kredītņēmējiem, nevis kā Latvijas Banka, kas vietējā tirgū nemaz nedrīkst veikt komercdarbību. Tad arī zviedru bankas būtu spiestas samazināt savus kredītprocentus un pacīnīties par klientiem un līdzekļu piesaisti. Pašlaik gandrīz visi kredītu procentu maksājumi ieplūst ārzemēs reģistrētu banku kabatās. Ja tā neizsniedz kredītus vietējā tirgū, tas nozīmē naudas aizplūdi uz ārzemēm un mūsu krīzes padziļināšanos.

Ko vēl var darīt? Vēl var izveidot paši savu norēķinu sistēmu. Nauda savā būtībā ir vienošanās par kādas vienības izmantošanu savstarpējos norēķinos. Lata gadījumā šādu norunu uzspiež valsts, taču arī paši cilvēki var veidot savas norunas neatkarīgi no valsts. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad lai kalns iet dirst

Morāle: ja mēs izmantojam svešu onkuļu naudu, tad onkuļi mūs izrīko savtīgās interesēs. Mūsdienās neatkarību jāizcīna nevis militāri kā mūsu vecvectēviem, bet pirmkārt finansiāli.

Tikai viens Tomasa Greko citāts, kas pasaka ļoti daudz:

Daudzi mūsu sabiedrības pamatlikumi ir balstīti uz kļūdainiem, pretrunīgiem pieņēmumiem. Vieni no viskaitīgākajiem pieņēmumiem ir sekojošie:

1. Ticējums, ka visums ir radīts cilvēku vajadzībām, ka cilvēkam ir jāvalda pār visu esošo un tas jāpārveido savām vajadzībām; ka daba ir ienaidnieks, kuru jāapspiež un jākontrolē.

2. Clivēku dalīšana klasēs un kastās – “viņi” un “mēs”; “dižciltīgie” un “zemnieki”; “aristokrāti” un “parastie ļaudis”; elite, kurai jāvalda, un masa, kuras jāpārvalda; defektīvie klienti, kurus “jāuzlabo” un profesionāļi-uzlabotāji, kuri ir sertificēti veikt labojumus.

3. Ticējums, ka ir taisnīgi, ja vairākums valdības vārdā iesauc personu vai pārņem īpašumus, lai tie kalpotu valsts vajadzībām.

4. Pieņēmums, ka zeme un dabas resursi, kas ir visas cilvēces un (un būtībā, visas dzīvās dabas) mantojums, ir tāds pats īpašums kā pārējie, ko var pirkt un pārdot, izmantot vai ekspluatēt, un turēt īpašumā spekulatīvos nolūkos.

5. Ticējums, ka ir lietderīgi dažiem cilvēkiem piešķirt privilēģiju radīt uz parādiem balstītu naudu un saņemt procentus par to, ka citi to izmanto.

Avots: New Money For Healthy Communities, by Thomas H. Greco, chapter 1.