Interesants Elēnas Braunas rakstiņš par naudas radītās krīzes risinājuma variantiem, šoreiz Kalifornijas kontekstā.
Kalifornijā ir diezgan daudz cilvēku, un tās ekonomika skaitās astotā lielākā pasaulē. ASV štats, kura gubernators ir mums visiem labi pazīstamais aktieris un kultūrists Arnolds Švarcenēgers, pašlaik ir nonācis visai nelāgā finansiālā situācijā. Budžeta deficīts ir 26 miljardi dolāru, nodokļus paaugstināt neviens negrib, un vēl vairāk samazināt izdevumus arī nē. ASV federālā valdība un Kongress atsakās sniegt finansu palīdzību, lai gan ir iemaksājuši dažu “svarīgu banku glābšanai” 700 un vairāk miljardus dolāru. Ja neņem vērā mērogu atšķirības, situācija ir visnotaļ līdzīga kā Latvijā. Tiesa, viņus pie rīkles netur dažas ārvalstu bankas, kā mums Latvijā zviedru bankas.

Tad lūk, interesantais sākas ar to, ka štata valdība ir uzsākusi maksāt algas štata darbiniekiem daļēji parādzīmēs, kuras spekulatīvos nolūkos uzpērk dažas finansu institūcijas, taču vairums banku netaisās ar kaut ko tādu ķēpāties.
Principā, šāda ideja jau ASV ir bijusi, un diezgan sekmīgi darbojusies. Ideja norēķināties ar papīra parādzīmēm parādījās anonīma autora izdevumā tālajā 1650. gada Anglijā, un pirmo reizi tika izmēģināta praksē 1691. gadā Masačūsetsas štatā, kad radās spiedošā vajadzība finansēt kādu vietēju kariņu. Šim maksāšanas līdzeklim nebija nekāda seguma, kā vien štata godavārds.

Neliela vēsturiska atkāpe. Tajā laikā ASV vēl nebija, bija tikai pārsvarā britu kolonijas, un līdz ASV neatkarības deklarācijai vēl bija jāgaida apmēram 100 gadu (Neatkarības Deklarācija 1776. gadā). Kolonijās bija nepietiekams daudzums zelta un sudraba monētu, lai varētu ērti tirgoties, tādēļ šo jautājumu nācās risināt savādāk, ar papīra naudu. Viens no neatkarības deklarēšanas iemesliem, iespējams, pats galvenais, bija britu prasība visus nodokļus no kolonijām maksāt tikai zeltā, kas noveda pie zelta pazušanas no aprites kolonijās ar sekojošu ekonomisku krīzi norēķinu līdzekļu trūkuma dēļ. Kā atbildes pasākumu, štati pastiprināti ieviesa dažāda veida papīra naudu, par ko izpelnījās karaļa dusmas un pavēli par papīra naudas aizliegumu, novedot pie Neatkarības kara.

Tad lūk, papīra nauda ir elegants cilvēces izgudrojums un ļoti noderīgs, ja vien tiek pareizi izmantots. Kolonijās lietotā, pašu izdotā papīra nauda ļāva kļūt neatkarīgiem no britu baņķieriem, kā arī ļāva finansēt vietējo valdību bez nodokļu iekasēšanas no iedzīvotājiem, līdzekļus iegūstot no štata bankas izsniegto kredītu procentiem. Šāda štata banka jau apmēram simts gadu darbojas Ziemeļdakotas štatā, par ko man ir atsevišķs bloga ieraksts. Ziemeļdakotas štats ir viens no diviem štatiem ASV, kur ar finansēm viss ir kārtībā.

Līdzīgi kādreiz rīkojās Argentīnas valdība: kad tai aptrūkās nauda, tā saviem darbiniekiem maksāja ar neliela nomināla parādzīmēm, kuras pati pieņēma kā samaksu par valsts iestāžu pakalpojumiem un kā nodokļu maksājumus.
Kalifornijai šādu sistēmu traucē ieviest dažādi Konstitūcijas panti, un kā ar Latviju? Kāpēc lai mūsu valdība nevarētu izdot parādzīmes, apmaksājot dažādus valstij vajadzīgus pakalpojumus un pieņemot tās nodokļu maksājumos? Šādi Lielās Depresijas laikos, trīsdesmitajos gados rīkojās Austrālijas un Jaunzēlandes valdības, tādējādi izvairoties no ekonomiskajām grūtībām, kādas piemeklēja citas valstis.

Diemžēl mūs ietekmē visādas starptautiskas organizācijas, sākot ar SVF un beidzot ar ECB, un Latvijas Banka ir Eiropas Centrālo Banku Sistēmas locekle, saskaņā ar 2006. gada likuma par Latvijas Banku izmaiņām, un praktiski nav tiesīga neko lielu uzsākt bez ECB akcepta. Parex banka ir teorētiski valsts banka, taču tajā saskaņā ar kapitāldaļu pirkšanas noteikumiem, ko uzspieda ERAB, tai ir noteicošās veto tiesības. Savukārt Hipotēku un Zemes banka, kam pieder liela daļa Parex akciju, ir praktiski vienīgā banka, kas kaut ko tādu varētu izdarīt. Tiesa, būs jāpārvar milzīgs dažādu ārzemju lobiju spiediens, gan tieši no zviedru bankām, gan arī no ECB puses. Arī ES monetāro lietu komisārs Hoakims Almunja norādīja, ka “nemaz nedomājiet aizdoto naudu izmantot uzņēmumu tiešai kreditēšanai, tai visai ir jāiet caur bankām”. Kam pieder bankas, mēs jau zinām.

Tomēr tā pati Hipotēku un Zemes banka, kas vienīgā pilnībā pieder valstij, varētu sastādīt veselīgu konkurenci privātajām bankām, ieviešot filiāles visā Latvijā, arī nerentablajās vietās, vai pārņemot daļu no Pasta norēķinu sistēmas funkcijām, līdzekļus iegūstot no valsts naudas izmantošanas kreditēšanā un sekojošiem kredītprocentiem, darbojoties arī vietējā tirgū un arī ar mazajiem kredītņēmējiem, nevis kā Latvijas Banka, kas vietējā tirgū nemaz nedrīkst veikt komercdarbību. Tad arī zviedru bankas būtu spiestas samazināt savus kredītprocentus un pacīnīties par klientiem un līdzekļu piesaisti. Pašlaik gandrīz visi kredītu procentu maksājumi ieplūst ārzemēs reģistrētu banku kabatās. Ja tā neizsniedz kredītus vietējā tirgū, tas nozīmē naudas aizplūdi uz ārzemēm un mūsu krīzes padziļināšanos.

Ko vēl var darīt? Vēl var izveidot paši savu norēķinu sistēmu. Nauda savā būtībā ir vienošanās par kādas vienības izmantošanu savstarpējos norēķinos. Lata gadījumā šādu norunu uzspiež valsts, taču arī paši cilvēki var veidot savas norunas neatkarīgi no valsts. Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad lai kalns iet dirst

Morāle: ja mēs izmantojam svešu onkuļu naudu, tad onkuļi mūs izrīko savtīgās interesēs. Mūsdienās neatkarību jāizcīna nevis militāri kā mūsu vecvectēviem, bet pirmkārt finansiāli.

Interesants rakstiņš par krīzes cēloni, kas atrodas vadošu politiķu, finansistu un citu ietekmīgu cilvēku galvās, un pēdējā laikā pamazām iesūcas arī vidusmēra latvieša galvā. Tas saucas “Chicago mindset” jebšu Čikāgas domāšanas stils, kura būtība ir sekojoša: maksimizējiet atdevi naudas veidā, un viss pārējais nokārtosies.

Ekonomiskā sistēma, ko radījuši šādi domājoši cilvēki, garantē resursu koncentrāciju. Tie, kam ir nauda, diktē noteikumus, jo nauda ir vienīgā vērtība, kura izpelnās ievērību. Šādi domāt iemāca jau vidusskolā, un rezultāts ir cilvēki, kas visu mēra naudā, vienīgajā viņiem pazīstamajā vērtību sistēmā. Tādēļ arī ir tik grūti saskatīt krīzes patiesos cēloņus, jo tie atrodas ārpus “naudas sistēmas” robežām. Pēc būtības, šāda domāšana ir pielīdzināma reliģijai, kurā fakti tiek aizstāti ar ticību.

Lai sabiedrība spētu pastāvēt ilgtermiņā, ir nepieciešami trīs nosacījumi: finansiāla tālredzība, sabiedriskā vienotība un līdzsvars ar vidi. Pašreizējā sistēmā vērtība ir tikai naudai, maksimizējot peļņu uz visa pārējā rēķina.

Maikls Hudsons raksta par Islandes krīzi un Lielbritānijas un IMF lomu šajos notikumos. Novērojamas dažas nelāgas līdzības ar Latviju.

Islandē visi kredīti nu ir indeksēti pēc pamatsummas saskaņā ar Islandes kronas kursu pret svarīgākajām ārvalstu valūtām. Tas nozīmē, ja kronas kurss krītas par, piemēram, 10%, tad kredīta pamatsumma, kas ekvivalenta 10 000 USD, tiek palielināta par 10%, tātad līdz 11 000 USD. Apstākļos, kad ražošana un cilvēku ienākumi samazinās, šāda politika nozīmē lēnu un rūpīgu asins nolaišanu naudas veidā. Kad cilvēku un biznesa uzkrājumi būs izsīkuši, mājas un uzņēmumus par lētu naudu uzpirks ārzemju investori. Lieka nauda pašlaik ir tikai tiem, kuri saņēma valdības naudu sava “kritiski svarīgā biznesa” glābšanai – pirmkārt jau lielās bankas, kuras valdība tā vai citādi pabalstīja ar nodokļu maksātāju naudu.

SVF savu naudu kredītiem saņem galvenokārt no tā sauktajām “donorvalstīm”, kas ir vadošās un bagātākās Rietumu valstis. Šīs pašas valstis ir tās, kuras aizdeva naudu ekonomikām, kuras tagad ir krīzes situācijā: Skandināvija – Baltijai, Austrija – Ungārijai.

SVF motivācija ir vienkārša: aizdodot naudu parādnieku valstīm, šī nauda atgriežas donorvalstu ekonomikā, glābjot bankas, kuras citādi nespētu atgūt aizdevumus un bankrotētu, un vienlaikus iegrūžot parādniekus vēl lielākos parādos, jo SVF naudu nevienam tāpat vien nedod, tas ir aizdevums. Šī shēma ir jau sen atstrādāta Dienvidamerikā. Piedevām, veicot SVF pieprasītās strukturālās reformas, notiek dažādu valsts objektu privatizācija, un tie galu galā nonāk starptautiskā kapitāla īpašumā, un finālā situācija ir sekojoša: iedzīvotāji strādā, maksā savus kredītus, maksā darba devēja kredītus, ja tas vēl ir vietējais, vai kalpo ārvalstu uzņēmumiem, kuru peļņa tiek repatriēta, un maksā par infrastruktūras izmantošanu arī tiem pašiem starptautiskajiem investoriem. Valsts un iedzīvotāji nonāk bezgalīgā parādu verdzībā, jo ekonomika, kurai nav līdzekļu sevis attīstīšanai, ir nolemta nīkuļošanai.

Kas tagad īsti sanāk? Ja lats tiek devalvēts, šis fakts grauj uzticību arī pārējo Baltijas valstu valūtām, un pie reizes visu Austrumeiropas valstu ekonomikām, no kurām daudzas ir eiro zonā. Savukārt tas destabilizē eiro. Jāatgādina, ka Zviedrija joprojām nav eiro zonā, tā joprojām turas pie savas kronas, līdz ar to eiro problēmas to skar mazāk. Krīze Baltijā ir izraisījusi Zviedru kronas krišanos par apmēram 10%. Aizdevumi Baltijā ir eiro, kas attiecībā pret kronu ir pieaudzis vērtībā. Ja Latvijas lats tiek devalvēts, vismaz sākotnēji krītas Zviedrijas banku ienākumi no kredītiem, līdz pirmajai kredītprocentu indeksācijai. Ja devalvācija nenotiek, kredīprocentu maksājumi tiek kavēti, kas arī nav labi. Abos gadījumos, tuvākajā laikā jaunu kredītu izsniegšana nav ieteicama sakarā ar nestabilo situāciju un sliktajām ekonomikas attīstības prognozēm, tādēļ Skandināvijas bankas cenšas evakuēt kapitālu no Baltijas. Vārdos tās sola turpināt uzņēmēju kreditēšanu, taču praksē, cik esmu runājis ar cilvēkiem, pat sekmīgiem uzņēmumiem tiek pārtrauktas kredītlīnijas, dodot priekšroku ātrai naudai, ko var iegūt no uzņēmuma ātras izpārdošanas. SVF kredīts šajos apstākļos Latvijai neko nemaina, taču dod iespēju atkal atmaksāt daļu kredītu no apgrozībā nonākušās naudas, galu galā kredīprocentu veidā nonākot bankās, tajā skaitā Skandināvijas.

SVF turpina uzspiest strukturālās reformas, kas praksē nozīmē radikālu valsts lomas samazināšanu ekonomikā un atbilstoši, starptautiskā kapitāla ietekmes palielināšanos. Devalvēt vai nedevalvēt latu – šķiet, tam vairs nav nozīmes, jo abos gadījumos sekas ir mūsu valsts ekonomikas pagrimums. Mēs atkal esam zaudējuši ekonomiskajā karā, tāpat kā 90-os gados.

Ko varētu darīt? Daudzas valstis šādos apstākļos izvēlas devalvēt savu naudu, un maksāt kredītus uz inflācijas rēķina, kad valsts vienkārši drukā naudu savām un kredītu nomaksas vajadzībām. Inflācija nozīmē, ka visi strādā, lai būtu vismaz kaut kāda iztikšana, un naudu tērē ātri. Turpretī, deflācijas apstākļos, kādi ir tagad, strādāt vispār nav jēgas, jo neviens nevēlas naudu tērēt, darbaspēka izmaksas un vispārējā dzīves dārdzība aug, nekas nenotiek un ekonomika apstājas, valstij nav naudas un tā ir spiesta izpārdot savu infrastruktūru. Izskatās, ka SVF ir pilnīgi vienalga, būs deflācija vai inflācija, jo galvenais ir “strukturālās reformas” – valsts atvēršana ārzemju uzpircējiem.

Vienīgā izeja ir ieviest finansu sistēmu, kurā nauda ir pakalpojums, kas pieejams visiem. Pašlaik tā ir visvairāk pieejama tiem, kuriem tās ir daudz: citādi neeksistētu kredīti ar procentiem. Kā tieši šāda sistēma darbotos, tas jau ir cits, ļoti plašs jautājums. Var tikai paredzēt, ka pašreizējā sistēma mainīta netiks, pārāk daudz ietekmīgu ļaužu no tās barojas, un pārāk daudz ierindas cilvēku nav ne jausmas, ka varētu darīt arī citādi.

Vēl par šo tēmu:

Latvija 2: 1990.gada 4.maijs – 2009.gada 6.jūnijs
…galvenais, lai SVF un zviedri priecīgi…

Dmitrijs Orlovs ir viens no interesantākajiem un sakarīgākajiem autoriem, kas raksta par mūsdienu finansu krīzi un tuvāko nākotni. Šoreiz labs, diezgan pagarš rakstiņš “Definancialization, Deglobalization, Relocation” viņa paša blogā, ar dažiem slaidiņiem.

Finansu krīze attīstas pilnā sparā, un tā ir sekas naftas ieguves ierobežojumiem, jo vieglāk iegūstamā nafta ir izmantota un turpmāk tās ieguvei vajadzēs arvien vairāk resursu. Naftas ieguves lietderības robeža ir 25% no iekšzemes kopprodukta – ja tās ieguvei ir jāpatērē vairāk, tas vairs neatmaksājas.

Pašreizējā sabiedrība centīsies nemainīties, izvairīties no izmaiņām par katru cenu, tādēļ atlikušie resursi tiks izniekoti bezjēdzīgos mēģinājumos “atdzīvināt ekonomiku”. Taču ekonomika nav atdzīvināma, jo tā darbojas ar naftu, kuras vairs nav. Krīze ir sākusies, un tā nebeigsies nekad: tehnoloģiju uzturēšana prasa naftas resursus tiešā veidā (remonti, daļu izgatavošana) un netiešā (strādnieku barošana, izglītošana – kas mācās, tas nestrādā, taču ēst grib). Ja sabiedrība vēlētos mainīties, vislielākie zaudētāji būs tie, kas sistēmas ietvaros dzīvo vislabāk, kas to vada – lielie biznesmeņi un valdības aparāts. Tāpēc arī centieņi neko nemainīt turpināsies līdz pēdējam brīdim, ko arī varam novērot, ja vērojam Latvijā notiekošo.

Tāpēc sistēma sabruks neatkarīgi no politiķu centieniem. Agri vai vēlu, “civilizētajai” sabiedrībai būs jāpāriet uz ilgtspējīgu dzīvesveidu, kas nesagrauj vidi, kurā dzīvojam. Nav jēgas turpināt ieguldīt spēkus esošā dzīvesveida turpināšanai, jo tas nozīmē skriet arvien pieaugošā ātrumā pēc arvien sarūkoša burkāna. Jēdzīgākais, ko var darīt, ir ieguldīt savās zināšanās un prasmēs, lai varētu iztikt bez “augstajām tehnoloģijām”, iepirkt zemi, kur varētu dzīvot viens vai ar bērniem, un meklēt līdzīgi domājošu cilvēku kompāniju, jo grupas atbalsts krīzes situācijās ir ļoti svarīgs.

Nākotne ir barteram, jo nauda ir abstrakcija, ar ko ir viegli manipulēt. Vai tiešām, to vēl redzēsim.

Pašlaik tehnoloģiskā civilizācija ir iznīdējusi savvaļas cilvēkus, kuru prasmes būs ļoti noderīgas. Kartupeļi un kukurūza nelietīgi izmanto cilvēkus, lai vairotos uz mūsu rēķina

Pašreizējais stāvoklis

Barters

Kārtējais rakstiņš ārzemju presē, šoreiz telegraph.co.uk, par situāciju Latvijā. Nekā īpaša, vienīgi saprotami pateikts, kāpēc mūsu lats vēl nav devalvēts, kaut arī ir skaidri redzams, ka tas ir pārvērtēts.

Tātad, ja notiek devalvācija:

1. Latvijas iedzīvotājiem, kas kredītus ņēmuši eiro, kļūst vēl grūtāk tos nomaksāt. Iekšpolitisks risks Latvijas valdībai. Tiesa, tos nomaksāt būs grūti jebkurā gadījumā, jo pārcenotā lata dēļ ekonomika grūst.

2. Ja Latvija devalvē latu, sākas ķēdes reakcija – pirmkārt, visi sāk aizdomīgi skatīties arī uz Igauniju un Lietuvu, kā arī uz citām Austrumeiropas valstīm, kam var sekot kapitāla bēgšana bailēs no situācijas pasliktināšanās.

3. Skandināvijas bankām, galvenokārt jau Zviedrijas, rodas problēmas – arī uz tām sāk skatīties aizdomīgi, jo tām ir pārāk Baltijā izsniegto kredītu, tātad pārāk daudz riska, kas šajos laikos ir bīstami.

Eiropas politiķi un Zviedrijas baņķieri nevēlas lata devalvāciju, jo tas ļauj kaut uz neilgu laiku attālināt neizbēgamo.

Vispār valdībai ir ļoti laba izdevība pārvērst Parex banku par valsts banku visplašākajā nozīmē, piesaistot iedzīvotāju līdzekļus par konkurētspējīgiem nosacījumiem un veicinot kreditēšanu attīstāmajās nozarēs, kā arī vairojot valsts naudu. Taču, ak vai, Parex pārāk liela ietekme ir ERAB, un Latvijas Banka diezin vai pieļaus daļēju funkciju pārklāšanos ar sevi…

Jā, Ārgalim bija samērā laba ideja Rīgai veidot pašai savu banku, taču šī ideja nogrima kaut kur priekšvēlēšanu solījumos.

Dažas pārdomas par ēku siltināšanu un vietējo ražojumu izmantošanu šajā procesā. Pārdomas dzimušas mana brāļa Jura praktiskajā galvā, un idejas manis atzītas par labām esam un šeit publicēšanas cienīgām

Par to, kas ir ekovate, var palasīt šeit, šeit, šeit, šeit un daudzkur citur.

============================================================

Tātad – sezonas aktualitāte – ēku siltināšana. Lai mūsu krīzētā valsts varētu sildīt ekonomiku un taupīt energoresursus gudrās galvas piedāvā siltināt mājas.
Doma OK, tikai viena problēma – nepieciešams siltumizolācijas materiāls.
Iespējamie izolācijas veidi – Stikla vate, akmens vate, putuplasts, ekovate. Pirmos trīs atmetam, jo vai nu ražota ārzemēs, vai izmanto importētu izejvielu. Atliek ekovate, kuru iegūst no makulatūras.
Kur ņemt makulatūru? Atbilde vienkārša – tur pat, kur ņemam avīzes – pastkastītēs
Nedaudz parēķināju – viena avīze (”neatkarīgā” ar padsmit lpp, neskaitot dažādus pielikumus, kuru ir vesela jūra:)) 50-60 gramus. Iznāk vismaz 3-6 reizes nedēļa, metiens vismaz 20 000 dienā. Tas iznāk apmēram 1000 kg makulatūras. Tā kā ir vēl citas avīzes (gan republikaniskās, gan vietējās) ar saviem pielikumiem, tad droši varam pieņemt, ka dienā cirkulē kādi 5000 kg makulatūras. Un ja vēl pieskaita visu to kartonu, kuru iegūst lielveikalos no iepakojuma..uh:).
Viens 1m3 iestrādātas vates sver apmēram 45 kg. Tas nozīmē ka no 5000 kg makulatūras var iegūt vismaz 110 m3 ekovates. Ja ekovati iestrādā 10 cm biezā slānī, tad ar šo daudzumu var noklāt 1100 m2 fasādes virsmas.
Tātad – katru dienu, 6 dienas nedēļā,  apritē ir izejvielas 1100 m2 siltināšanai. Gadā attiecīgi – 57 000 m2.
Nedaudz par avīžu piegādi un makulatūras savākšanu. Šim nolūkam jāizmanto Latvijas pasta pakalpojumi, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tas piegādā avīzes klientiem. Un piegādā ar automašīnām Piegādājot jauno avīzi, atliek savākt veco. Kā izdevīgāk savākt un piegādāt pārstrādei – tās jau ir nianses..:))
Visas čīkstēšanas par procesa dārgumu ir liekas, jo tiek izmantota esošā Latvijas pasta infrastruktūra. Tādējādi Pasts kļūst rentablāks, jo veic papildus funkciju.
Šī varētu but tā saucamā mītiskā “strukturālā reforma” ))

Lai ideja varētu normāli strādāt vajag izsludināt konkursu par lētāko siltināšanas tehnoloģiju kā siltumizolāciju izmantojot ekovati un maksimāli daudz vietēji izejvielu.

uzliek papildus nodoklis glancētā papīra izstrādājumiem, jo tajos ir daudz krīta, kā dēļ tas neder ekovates ražošanai.
Tas sūds pat lāgā nedeg..:))

Esmu runājis…:)

Vakardien noklausījos ziņas, ka visa valdība intensīvi spriež līdz vēlam vakaram, piedaloties Zatleram un Rimšēvičam. Nelāgas nojautas un nelielu baiļu par saviem niecīgajiem ietaupījumiem vadīts, samainīju savus divus simtus latu ērikos. Ej nu sazini, ko šamējie atkal izdomās.

Šorīt izrādās, ka izdomājuši, kā samazināt izdevumus, nu jau uz pensionāru rēķina. Taču gan jau arī devalvācija būs, ne jau velti par to runā ārzemju presē visādi čiekurgalvas. Tālāk jau ir jārunā līdzībās.

Nu jau ir pavisam skaidrs: mūsu valstij valdības vairs nav, ir tikai peramais zēns, kurš bailīgi pakļaujas dažu aizjūras onkuļu visai perversajām iegribām. Tāpēc akmeņu mešana nelīdzēs, te ir jāizdomā kaut kas viltīgāks, piemēram, venērisku slimību pielaišana onkuļiem vai klofelīna tabletīte viņu drinkos.

Citiem vārdiem, laikam valdībā daži joprojām dzīvo 90-gadu sākuma ilūzijās, ka “demokrātiskie rietumi, kur viss ir kā pie cilvēkiem un pareizi”, mums cenšas no tiesas palīdzēt. Gribēdami izdabāt Rietumiem, kas solīja mūs glābt no Austrumu lāča dzīvnieciskā tvēriena, mēs labprātīgi ļāvāmies sevi piesiet pie gultas un pieklājīgi izdrāzt, un nu Rietumu onkulis ir “netīšām aizmirsis” mūs atsiet, tāpēc nu esam pakļauti visu iespējamo salašņu vēlmēm izmantot izdevību.

Jeb, kā šorīt teica Karnīte, “tas ir normāli, ka mūs cenšas izmantot savtīgos nolūkos, jo starptautiskā vide ir ļoti konkurējoša”. Žēl, ka mēs to līdz galam nesaprotam.

Ir pienācis pēdējais laiks ierakstīt konstitūcijā sekojošu punktu: piedalīšanās netaisnīgu likumu pieņemšanā ir sodāma krimināli ar mūža ieslodzījumu. Un taisnīgs ir nevis tas, kas pauž vairākuma gribu, bet tas, kas no citiem prasa tieši to pašu, ko no sevis, kas juridiskās un kolektīvās personas nestāda augstāk par fiziskajām.

Vēlēšanu iznākums ir parastais: vēži, kuri imitē politiku, pamainīja kulītes. Daudz interesantāk būtu balsot par tiem, kas finansē politiskās partijas, vismaz būtu patiesāka izvēle

Tēvzemieši ar savu atklāti tupo vēlēšanu kampaņu panāca pilnīgi pretēju efektu: lozungu “cittautieši apvienojas un aizstāv savas intereses” lasīja un vēroja arī cittautieši, un neirolingvistiskās programmēšanas metode atkal nostrādāja: ja kaut kas tiek pietiekoši bieži atkārtots, masu apziņā tas kļūst par patiesību. Cittautieši izlasīja, ka viņi esot vienoti, un kļuva arī vienoti

Par finanšu krīzi ir skaidrs: kamēr mēs gribēsim “spēlēt ar lielajiem zēniem” viņu spēlītes, viņi mums būs vajadzīgi vairāk kā mēs viņiem. Nevajag devalvāciju, un nevajag stabilu kursu, jāatgriežas pie peldošā lata kursa, un savs deficīts jāfinansē pašiem, ar inflācijas palīdzību. Tas ir sūdīgi, taču cita ceļa īsti nav, ja nu vienīgi atkal sadrukāt “repšikus” iekšzemes lietošanai. Ja valsts tos pieņems nodokļu maksājumiem, viss notiks un ātri vien atkopsimies, taču to nevēlēsies pieļaut “lielie zēni”…

Interesants rakstiņš par Ziemeļdakotas štata (North Dacota) banku un to, kā viņiem klājas krīzes laikā. Tur arī links uz interviju ar Ziemeļdakotas štata bankas prezidentu Ēriku Hārdmeijeru (Eric Hardmeyer).

Ziemeļdakota ir reti apdzīvots ASV ziemeļu štats ar apmēram 640 tūkstošiem iedzīvotāju (apmēram kā Rīgā), galvenā iedzīvotāju nodarbošanās ir lauksaimniecība, klimats vēss, teritorija 183 000 kvadrātkilometru. Tātad situācija līdzīga kā mums, daudzējādā ziņā.

Štatā kopš 2000. gada ir vērojama laba ekonomiskā izaugsme, un budžeta pārpalikums ir 1,2 miljardi dolāru. Kāpēc, kur ir šīs veiksmes pamats?

Kopš 1919. gada Ziemeļdakotai ir štatam piederoša banka, kura tika dibināta ar nolūku atvieglot fermeru un mazo biznesu dzīvi, izsniedzot kredītus par saprātīgu cenu un veicinot biznesu. Visu štata naudu iegulda šajā bankā, banka maksā dividendes štatam, un sadarbojas ar privātajām bankām. Noguldījumus garantē štats. Tādējādi, summas, ko parasti samaksā privātiem baņķieriem procentos, nonāk štata kasē, un bieži vien procentu maksājumi sastāda 50% no dažādu projektu izmaksām.

Varbūt arī Latvijas Bankai tiešāk jāpiedalās kreditēšanā, veidojot konkurenci ārvalstu bankām un piesaistot ieguldījumus no iedzīvotājiem?

Zemāk citāts no raksta:

North Dakota boasts the only state-owned bank in the nation. The Bank of North Dakota (BND) was established by the state legislature in 1919 specifically to free farmers and small businessmen from the clutches of out-of-state bankers and railroad men. The bank’s stated mission is to deliver sound financial services that promote agriculture, commerce and industry in North Dakota. By law, the state must deposit all its funds in the bank, which pays a competitive interest rate to the state treasurer. The state rather than the FDIC guarantees the bank’s deposits, which are plowed back into the state in the form of loans. The bank’s return on equity is about 25%, and it pays a hefty dividend to the state, which is expected to exceed $60 million this year. In the last decade, the BND has turned back a third of a trillion dollars to the state’s general fund, offsetting taxes. The former president of the BND is now the state’s governor.

The BND avoids rivalry with private banks by partnering with them. Most lending is originated by a local bank. The BND then comes in to participate in the loan, share risk, and buy down the interest rate. The BND provides a secondary market for real estate loans, which it buys from local banks. Its residential loan portfolio is now $500 billion to $600 billion. Guarantees are also provided for entrepreneurial startups, and the BND has ample money to lend to students (over 184,000 outstanding loans). It purchases municipal bonds from public institutions, and it backs loans made to new farmers at 1% interest. The BND also has a well-funded disaster loan program, which helps explain how Fargo, when struck by a disastrous flood recently, managed to avoid the devastation suffered by New Orleans in similar circumstances.

North Dakota has also managed to avoid the credit freeze, through the simple expedient of creating its own credit. It has led the nation in establishing state economic sovereignty. In California and other states, workers and factories are sitting idle because the private credit system has failed. An injection of new money from a system of publicly-owned banks on the model of the Bank of North Dakota could thaw the credit freeze and bring spring to the markets once again.

Kaut kā uzskrēju virsū E.F Šūmahera darbu aprakstam, un atradu par visai interesantu esam, mūsdienu ekonomiskās krīzes un alternatīvas meklējumu kontekstā. Būs jāiepēta dziļāk.

Daži citāti no minētā teksta:

Piemēram, 1955. gadā uzturoties Birmā kā kunsultants, Šūmahers izstrādāja ekonomiskos principus, ko pats nosauca par “Budistu ekonomiku”. Pamatā ir ticība, ka labs darbs ir būtiski nepieciešams cilvēka pareizai attīstībai un ka ‘vietējā ražošana no vietējiem materiāliem vietējām vajadzībām ir visracionālākais saimniekošanas veids’.

Vēl daži citāti.

1. No darba devēja viedokļa, darbs jebkurā gadījumā pieder pie izmaksām, kuras jāsamazina līdz minimumam vai pat pilnībā jāizskauž, kaut vai ar automatizācijas palīdzību. No strādnieka viedokļa, darbs ir ‘nederīgs’; strādāt nozīmē ziedot savas ērtības un brīvo laiku, un alga ir kaut kas kompensācijai līdzīgs par ziedošanos.

2. No Budista viedokļa, tas nozīmē pilnīgas aplamības, jo vērtē lietas augstāk par cilvēkiem un patēriņu augstāk par radošu darbību. Tas nozīmē novirzīt uzmanību no strādnieka uz darba rezultātu, tas ir, no cilvēka uz nedzīvo, padodoties ļaunumam.

3. Budistu skatījumā, darba jēga ir trīskārša: dot cilvēkam iespēju attīstīt un izmantot savas spējas; ļaut cilvēkam pārvarēt savu egocentrismu, ar citiem veicot kopēju uzdevumu; un radīt lietas un pakalpojumus dzīvei.

4. Organizēt darbu tā, ka izpildītājam tas ir nenozīmīgs, garlaicīgs, smieklīgs vai satraucošs, ir gandrīz krimināls noziegums; tas nozīmē domāt par materiālām vērtībām vairāk kā par cilvēkiem, ļaunu līdzjūtības trūkumu un dvēseli graujošu pieķeršanos šīs pasaules primitīvākajam esības veidam.

Tagad es saprotu, kāpēc man reizēm nepatīk strādāt, kaut arī slinks neesmu. Iespējams, saprotu arī, kāpēc latvieši labi strādā tikai paši sev, ar ne pārāk biežiem izņēmumiem. Par to nav jākaunas, tas ir normāli.