Pirms daudziem gadiem viens mans vectēvs devās karot pret PSRS armiju, brīvprātīgi iestājoties vācu armijā. Viens gads ar komunistu represijām bija pietiekošs, lai saprastu, kas īsti ir Padomju režīms. Diemžēl viņam nebija ne jausmas par to, kas ir vācu fašisms. Viņa kļūda bija tipiskā: pieņēmums, ka ienaidnieka ienaidnieks ir draugs. Par šo kļūdu viņš samaksāja ar kara šausmu gadiem, un izsūtījumu Sibīrijā pēc kara. Tomēr viņam paveicās izdzīvot bez nopietniem ievainojumiem. Nekādus dižos stāstus par karu nedzirdējām, ja nu vienīgi par to, kā kara beigās rudenī Kurzemē dezertējis un devies turpat uz mājām. Taču vienu citātu gan atceros: “Komunisti bija maitas, taču vācieši nebija labāki. Cilvēkus šāva kā vieni, tā otri…”

Stāsts par otru vectēvu ir nedaudz savādāks. Viņa brālis mira izsūtījumā, kur nonāca uzreiz pēc komunistu ienākšanas, jo strādāja valdības apsardzē. Tāpēc šim vectēvam nebija nekādu ilūziju ne par komunistiem, ne arī par fašistiem. Viņš vienkārši gribēja dzīvot normālu dzīvi, bez karošanas svešu varu labā. Būdams sabiedrisks cilvēks ar labām saskarsmes prasmēm, vācu okupācijas laikā iekārstojās par šoferi, nodrošinot iztiku un relatīvu drošību ģimenei. Pēc kara bija labi ieredzēts garāžu vadītājs kolhozā. Droši vien viņš zināja, ka ienaidnieka ienaidnieks vēl nav draugs.

Ir pagājuši 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Visā visumā, mēs neesam sasnieguši cerēto labklājības un brīvības līmeni. Pirms 70 gadiem mēs bijām iejaukti lielvaru spēlēs, kuru militārais pārspēks neatkarīgajai Latvijai neatstāja praktiski nekādu cerību. Pašlaik arī mēs esam iejaukti šais spēlītēs, taču dūru cīņu vietā nu notiek finansiāls pokers, kur cits citu cenšas apspēlēt rūdīti spēlmaņi. Savā ziņā, mūsu situācija ir nedaudz labāka, jo tieša fiziska iznīcība mums nedraud. Tomēr jau 1990. gadā, kad nosēdāmies pie viena galda ar rūdītajiem blēžiem, mums tika iedalītas iezīmētas kārtis; un spēlētajam, kas ir iesācējs, tas nozīmēja praktiski momentānu zaudēšanu.

Mēs esam paspēlējuši praktiski visu; aizjūras onkuļi, kas sevi dēvēja par mūsu draugiem, jo mums redz esot kopējs “ienaidnieks”, cits onkulis, it nemaz nekautrējās mūs apspēlēt, pie sevis gardi smiedamies par mūsu naivumu. Un mēs pat neapjēdzām, kas notiek, jo pa galvu taču neviens nesita! Un nu, šķietami apjēguši notikušo, kaisām sev pelnus uz galvas, sak – ak mēs, stulbie un naivie latvieši…

Jautājums ir par to, ko nu darīt. Acīmredzot, jāizdara pareizie secinājumi. Pirmkārt, jābeidz sevi vainot notikušajā, tas vienkārši nav produktīvi, pat ja tomēr ir taisnība. Otrkārt, vienmēr jāatceras – nav nekādu “draugu”, kad spēlē finansu spēlītes. Jo sevišķi, kad spēle notiek ar iezīmētām kārtīm. Mēs esam vieni, un vienmēr tādi esam bijuši.

Treškārt, nacionāla valsts tomēr ir labākais veids, kā aizstāvēt latviešu intereses. Vēsturiski, Latvijas valsts tika izveidota latviešu nācijas interešu aizstāvībai, jo ne Vācija, ne Krievija par to nekādi nerūpējās. Savas valsts jēga ir un paliek vienīgi ekonomiskā; viss pārējais, kā dzimtenes mīlestība, politiskā neatkarība un pašnoteikšanās ir vērsti uz šo mērķi, vai ir ekonomiskās jēgas blakusefekts. Ja pilsoņi nejūt ekonomisku labumu no dzīves valstī, viņi tiecas šo situāciju mainīt, emigrējot vai saceļoties pret valsti.

Jebkuras impērijas jēga ir resursu, kas tā vai citādi ir cilvēka darba augļu rezultāts, koncentrācija impērijas centra, valdošā politiskā slāņa labā. No kā izriet, ka nacionāla, neatkarīga valsts ir jebkuras impērijas ienaidniece: nacionāla valsts cenšas nepieļaut savu resursu ekspluatāciju svešu impēriju labā. Kas, diemžēl, neizslēdz pašas nacionālās valsts impērisku uzbūvi, koncentrējot resursus pārvaldes centrā vai centros, zaudējot tās dibināšanas jēgu.

Eiropas Savienība ir impērija. ASV ir impērija. Krievija, kaut arī vairs nav spēka plaukumā, arī ir impērija. Daži samērā pamatoti uzskata, ka globālā finanšu sistēma ir savā veidā impēriju impērija, kas iekļauj sevī gan ES, gan ASV, gan arī Krieviju. Mēs joprojām esam nacionāla valsts, kaut arī pa pusei saplūdusi ar ES ekonomiski un ASV/NATO militāri.

Latvijā ir cilvēki, kas vēlas strādāt, un ir daudz darāmā darba. Taču ir bezdarbs; kā gan var būt tik absurda situācija? Atbilde ir jāmeklē finanšu sistēmā, kas rada mākslīgu naudas deficītu, apbrīnojamā kārtā vienlaikus izraisot inflāciju, kas ir pārmērīga naudas daudzuma efekts. Globālā finanšu impērija mūs pārvalda ar naudas sistēmu, daļu mūsu resursu novirzot savā labā. Līdz ar ko vienkāršs secinājums: maigi un neuzbāzīgi jāatdalās no pasaules finanšu sistēmas, atgūstot savu ekonomisko neatkarību, kurai sekos arī politiskā. Domāju, tas varētu būt nākošais Latvijas mērķis.

P. S. Noteikti iesaku izlasīt nesen latviešu valodā tulkoto un grāmatnīcās nopērkamo Pērkinsa grāmatu “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”. Tur ir labi aprakstīts, kā darbojas Impērija.

Db raksta, ka Zviedrija Latvijai drīzumā varētu aizdot 720 miljonus eiro. Atjautības uzdevums: no kuras kabatas tiek izņemta nauda, un kurā kabatā tā nonāk?

Nevienam nav noslēpums, ka Latvijas iedzīvotāji un uzņēmumi ir parādā Zviedrijas un citām Skandināvu bankām. Pašas bankas pie tā rūpīgi piestrādāja, dalot kredītus katram nejēgam, kas prata paraksta vietā uzvilkt trīs krustus. Ņemot vērā, ka no darījumu noslēdzošajām pusēm bankas bija, neapšaubāmi, vislabāk informētās, to var uzskatīt par apzinātu ievilkšanu parādu jūgā. Zinot arī to, ka katras valsts Centrālā banka lielās bankas vienmēr izglābs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šķiet, ka beidzot ir rasts sakarīgs izskaidrojums globālās sasilšanas idejas slēptajam finansiālajam izdevīgumam. Līdz šim likās, ka saceltais tracis ap, ak šausmas, cilvēku piedūmoto planētu ir tikai labu gribošu, taču maz ko saprotošu vides aizsardzības aktīvistu histērija. Kas prot lasīt angliski, vara uzreiz skatīties Carbon Currency: A New Beginning for Technocracy? un manis rakstīto izlaist. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Mums ir tā saucamā “vietējā elite” – bagātu cilvēku slānis ar politiskiem kontaktiem, kas patiesībā stūrē Latvijas valsti. Izskatās, ka viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek ar Latviju un tās iedzīvotājiem, kamēr viņi paši var netraucēti pelnīt un čupoties savā starpā. “Greed is good”, jeb “Alkatība ir laba”, kā saka neoliberāļi. Ja noreducē līdz skaitļiem peļņas/ieņēmumu tabulā, nav nekādas dižās starpības, cik īsti ir bezdarbnieku, ja vien peļņa nemazinās. Ja nu galīgi viss brūk, vienmēr taču var emigrēt – parādā taču paliks valsts, nevis katrs atsevišķi.

SVF sēž tieši tādi paši brālīši, tikai ar citu mērogu. Arī viņiem ir pilnīgi pie vienas vietas, kas notiek Latvijā, ja tikai viņu pārstāvētajām bankām tiek atdoti parādi kopā ar procentiem. Un paņemt viņi mācēs, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā gada notikumi ir uzskatāmi parādījuši, ka mēs vairs neesam nacionāla valsts. Jo nacionāla valsts ir tāda, kurā nācijas etniskās, kultūras, politiskās un ģeogrāfiskās robežas ir vienotas, un tādējādi valstī valda zināma vienprātība attiecībā uz pamatvērtībām, un ir viegli veidot politiku, kas aizstāv šo vērtību sistēmu.

Jau ilgāku laiku mūsu valsts neaizstāv savas intereses, vai aizstāv tās tikai šķietami. Mēs esam pievienojušies ES, atdodot tiesības lemt par daudzām svarīgām lietām ES. Pirmā un galvenā atdotā tiesība ir tiesība veidot neatkarīgu finanšu politiku, jo kopš 2006. gada Latvijas Banka ir ES centrālo banku sistēmas locekle un tās pienākums ir ievērot ECB norādījumus un normatīvos aktus. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Šī ir mana uzruna Tev, latviešu tauta, valsts dibināšanas svētkos. Esmu parasts ierindas pilsonis, kas interesējas par politiku un mēģina saprast, kas vispār notiek. Aina, ko redzu, veidojas visai nepievilcīga, taču savā būtībā tā ir tipiska un atkārtojas visās pasaules malās un laikos.

Cilvēki vienmēr ir cīnījušies par varu. Šī cīņa ir mūsu mantojums no dzīvnieku pasaules. Kopš mēs esam sākuši domāt, šī cīņa ir kļuvusi arvien izsmalcinātāka, cilvēkiem apvienojoties karapūļos un karaspēkos, veidojot valstis un dažāda cita veida organizācijas. Varai pašai par sevi nav jēgas; vara ir tikai līdzeklis dažāda veida resursu iegūšanai. Gudrākie to saprata pirmie, un par savu ieroci arvien vairāk izmantoja prāta spēku. Par galveno ieroci šajā cīņā kļuva nauda. Ar naudu var algot armijas un uzpirkt karavadoņus, un ar naudu var izpostīt zemes bez jebkādas vardarbības pielietošanas. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Ja var ticēt plaši pazīstamajam Nobela prēmijas laureātam un ekonomistam Džozefam Štiglicam, ar pasaules ekonomiku nekas vēl nav kārtībā, jo milzīgās naudas summas, ko dažāduvalstu valdības ir iegrūdušas svarīgākajās un lielākajās bankās, lai veicinātu kreditēšanu un glābtu pašas bankas, tajās bankās arī ir palikušas, vai vēl ļaunāk – dažādos vairāk vai mazāk mahinatīvos veidos ir sadalītas kā akcionāru un/vai izpilddirektoru ienākumi. Tāpēc pašas bankas ir vēl nestabilākā stāvoklī kā gadu iepriekš un pasaules ekonomikā ir sagaidāmi vēl daudzi negaidīti pagriezieni. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Kāds tam visam sakars?

Baraks Obama ir pasaules spēcīgākās un ietekmīgākās valsts prezidents, vismaz formāls valsts vadītājs.

Džons Holdrens ir zinātnieks, kurš iestājas par masveida iedzīvotāju vakcināciju. 1977. gadā kopā ar diviem citiem autoriem publicējis grāmatu “ECOSCIENCE” par pārapdzīvotības problēmas risinājumiem, iesakot piespiedu abortus, piespiedu sterilizāciju, izplatot medikamentus ar pārtiku un ūdeni,  un to bērnu piespiedu adopciju citās ģimenēs, kas dzimuši vientuļajām mātēm. Lai to visu īstenotu, jāievieš globālā pasaules policija. Nekad nav teicis, ka atsakās no saviem uzskatiem šajā jautājumā.

Un Džons Holdrens pašlaik ir Obamas padomnieks zinātnes jautājumos, tā saucamais Science Tzar. Cilvēks, kurā prezidents ieklausīsies. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Reāla situācija: pērkam burkas Maksimā, divlitrīgās, tukšas, iepakojumā 12 burkas, iepakojuma cena tuvu četriem latiem. Uzlīme uz vienas burkas, priekš visa komplekta.

Pārdevēja nolasa svītrkodu, un saskaita visu kopā – sanāk apmēram 40 lati par 12 burkām. Protams, konflikts tika nokārtots uzreiz un mierīgi, čeks anulēts un kārotās burkas nopirktas par 4 latiem komplektā, nevis gabalā.

Tagad jautājums: maksājot ar karti, cik ātri šo kļūdu atrastu (visticamāk, jau parakstot čeku pie kases), un cik laika prasītu tās izlabošana? Skaidrs, ka šajā gadījumā skaidras naudas norēķins ir bijis drošāks. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Izskan priekšlikumi par valsts iepirkuma atjaunošanu galvenajiem pārtikas produktiem, pārsvarā graudiem, lai nodrošinātu liela apjoma piedāvājumus starptutiskajā tirgū un panāktu labu cenu, ko mazos apjomos izdarīt ir praktiski neiespējami. Tas arī ieviestu stabilitāti pārtikas produktu cenās.

To noteikti varētu darīt. Kad šādi rīkojās visā pasaulē, tas bija vēl 70-os gados, pārtikas cenas starptautiskajā tirgū bija stabilas. Taču pēdējos 10 gados spekulācijas ir sākušās arī šajā tirgū, pēc tam kad ne tikai pie mums, bet arī starptautiski atcēla dažādus valstu veiktos pasākumus, visu tirgu atstājot “brīvā tirgus spēku” rokās.

Varu saderēt, ka ES noteikumos šāds valsts gājiens jau ir nosaukts par nepieļaujamu valsts intervenci tirgū vai kā tamlīdzīgi, atstājot “šķirbas” bagāto valstu dažādām organizācijām. Ja arī nav, tūlīt sekos sūdzības un bļāvieni no iepircēju puses par tirgus kropļošanu.  Loģika vienkārša: garantētā valsts iepirkuma cena un apjomi neļauj nospiest produkciju cenas tuvu pašizmaksai, kā to vēlas pārstrādātāji un jo sevišķi tirgotāji, kas vairumā gadījumu ir stipri lielāki par vidējo Latvijas zemnieku. Šādā tirgū, kur ir daudz mazu ražotāju un tikai daži uzpircēji, cenas nosliecas par labu uzpircējiem, jo mazie gribot negribot konkurē savā starpā, un lielam cilvēku skaitam ir grūti organizēties. Kaut ko līdzīgu var novērot Ukrainā: jo lielāku graudu apjomu spēj saražot, jo izdevīgāk tos var pārdot. Tāpēc jau tagad daudzi īpašumi (jurisdiski, tās ir zemes iznomātās platības) sniedzas desmitos un simtos(!) kvadrātkilometru.

Pašlaik notiek intensīva lauksaimniecības zemju uzpirkšana par lētu naudu daudzās Āfrikas valstīs, jo prognozē, ka turpmākajos gados pārtikas cenas tikai augs: daudz zemju ir noplicinātas, taču iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Cilvēkiem ir jāēd, tātad tirgus ir nodrošināts, un šeit ir arī politisks jautājums: ja cilvēkiem nav, ko ēst, vienozīmīgi izceļas masu nemieri, no kā baidās daudzas tuksnešu musulmaņu valstis, kuru teritorija nespēj nodrošināt pārtiku (piem Saūda Arābija). Bagāti cilvēki arī no Latvijas ir ieguldījuši lauksaimniecības platībās Ukrainā. Interesenti var palasīt http://www.guardian.co.uk/environment/2009/jul/03/land-grabbing-food-environment. Tur kāds investors izsakās sekojoši: man ir vajadzīga vāja valsts, kas neseko līdzi, vai es ievēroju vides likumdošanu, ja tāda eksistē, un netraucē man padzīt iedzimtos no manām zemēm. Vai kaut kas tamlīdzīgs netiek gatavots arī Latvijā?