Saskaņā ar CBS news rakstu Digital Photocopiers Loaded With Secrets, digitālie kopētāji, kuriem ir cietais disks, šajā diskā saglabā visus jebkad kopētos dokumentus. Disks ir tāds pats, kādu izmanto personālajos datoros, un jebkuru reiz kopēto dokumentu attēlus var no cietā diska iegūt visai vienkārši, izmantojot internetā atrodamas programmas. Kopš 2002. gada ražotajiem kopētājiem gandrīz katram ir cietais disks.

Raksta autori veica eksperimentu: iegādājās lietotus kopētājus, izjauca un cietos diskus pievienoja datoram. Ieguva dokumentu attēlus no policijas iecirkņa, gan medicīniskus datus ar analīzēm un ārstēšanas rezultātiem un diagnozēm, gan finanšu dokumentus. Daudz sensitīvu un personas datu, kurus indivīdi ar kriminālām nosliecēm var viegli izmantot dažādos noziegumos.

Ir jau arī izstrādātas programmas, kas spēj kopētāju cietos diskus pārrakstīt un šādu attēlu vēlāku nolasīšanu padarīt neiespējamu. Protams, viņas attiecīgi maksā.

Secinājums: jūsu atkritumi par jums stāsta ļoti daudz. Ja pārstāvat iestādi, kas ļoti rūpējas par datu drošību, pirms ārā mešanas savu veco kopētāju diskus palieciet zem pamatīga āmura sitiena Tāpat dariet arī ar saviem nolietotajiem datoriem. Tad gulēsiet nedaudz mierīgāk.

Šodien ziņās vēl viens absurda teātris – kādu vīrieti arestē par to, ka lidostā esot iegājis durvīs, uz kurām rakstīts “tikai darbiniekiem”. Protams, lidostā termināli evakuē un visus lidotgribētājus pārbauda vēlreiz. Motivācija tā arī netika sniegta. Viss notika Ņujorkas Kenedija lidostā, CNN ziņa aplūkojama šeit.

Pilnīgi histēriska reakcija uz visai banālu notikumu, kad kāds cilvēks sajauc durvis. Varu saderēt, ka gandrīz katram no jums tā reiz ir gadījies. Te ņem un cilvēku arestē. Būtu labāk uzlikuši naudas sodu kādam, kas neaizslēdza durvis. Vai arī lidostas atbildīgajam par to, ka nav ieviestas magnētiskās kartes. Mazums kas, kāds bērns neprot lasīt un ieskrien “ļoti slepenajās durvīs”.

Un to visu stāsta ziņās kā nezin kādu svarīgu notikumu. Varbūt tam ir savs iemesls – būtībā tas ir paziņojums, ka vara ir gatava rīkoties iracionāli un pārmērīgi pret katru, kas ir kaut vai nejauši un formāli apdraudējis tās autoritāti. Vai arī vēl vienkāršāk – jāuztur dzīvs mīts par terorisma draudiem.

ASV jau pavisam nojūgušās. Žēl, tātad mūsu valsts arī sekos pēdās, jau tagad uzvedas drusku neadekvāti. Mēs jau esam pieraduši pie varasvīru skaidrojumiem tam vai citam problēmu risināšanas veidam – “Visā attīstītajā pasaulē tā dara, tāda ir pasaules pieredze”. Kāpēc tā dara, un vai tas ir labākais – līdz tāda jautājuma iztirzāšanai parasti nenolaižamies.

Šodien vakara ziņās kārtējais “ar terorismu saistītais satraucošais jaunums”: Lidmašīnā, kas devusies uz Havaju salām no ASV, kāds pasažieris atteicies izlaist no rokām savu nelielo bagāžu, nesmuki izrunājies un draudējis stjuartēm.

Rezultātā divi iznīcinātāji pārtvēruši lidmašīnu, un tā atgriezusies lidostā, no kuras pacēlusies. Kašķīgā pasažiera personība noskaidrota, un viņš palaists vaļā.

Īsti nevaru saprast, kurš jūk prātā. Ja šis pasažieris tiešām būtu terorists, uzspridzinātos pie pirmā pieprasījuma parādīt rokas, un tamlīdzīgi. Pēc divu iznīcinātāju dzenāšanas pakaļ pasažieru lidmašīnai arī nebija nekādas vajadzības: ja ļaunais terorists spridzinātu lidmašīnu, abi iznīcinātāji neko nevarētu palīdzēt, ja nu vienīgi paziņot, kur nokritusi lielākā daļa atlūzu.

Ar tādiem teroristiem arī es būtu gatavs pabraukāt, būtu interesantāks lidojums.

No paranoisma sērijas: varbūt tur apakšā ir dziļš un viltīgs plāns. No sākuma pieņem likumus, saskaņā ar kuriem teroristiem nav pilnīgi nekādu cilvēktiesību. Sabiedrība to atbalsta, jo sevišķi sabiedēta ar TV pastāstiem. Tad lēnām notiek paša terorisma jēdziena mainīšana, līdz par teroristiem kļūst visi likumpārkāpēji. Un viss, praktiski jebkuru cilvēku var apsūdzēt terorismā. Piemēram, kabatzagli par to, ka viņš nekaunīgā kārtā grāvis valdības kā efektīva kārtības nodrošinātāja reputāciju

Kas īsti ir brīvība? Ir dažādas izpratnes, par brīvības definīciju un tās niansēm ir sarakstīts daudz literatūras un tomēr brīvības izpratne katram paliek sava. Tomēr, par spīti dažādajiem traktējumiem, brīvībai visās izpratnēs ir kopēja iezīme: tas ir taisnīgums. Arī šeit cilvēki nevar vienoties par pilnīgi saskaņotu viedokli.

Šķiet, kas tad tur var labs iznākt, ja katram sava izpratne, ir tā, kā ir, un viss, nav ko daudz domāt. Katrs spriež pēc sava viedokļa, katrs cenšas grozīt apstākļus savā labā. Katrs cīnās par vietu zem saules, kā nu prazdams – viens pastumj malā citus, cits kaunina un stumj malā stūmējus, lai vietā iebīdītu sevi vai arī kādu, kas grūstīties neprot. Vēl cits cenšas radīt kārtību, saskaņā ar kuru labākajās vietās esošie mainās rindas kārtībā, vai arī atrodas tur, cik vien vēlas.

Kad savā starpā cīnās suņi, tie viens otram kož. Ja suņi ir apmēram viena lieluma, katrs kautiņš maksā dārgi, jo pat uzvarētājam ir jāsadziedē brūces, lai arī ne tik plašas, kā zaudētājam. Šajā piemērā saskatāma vienkārša atgriezeniskā saite: ja kož viens, otrs kož pretī. Kad viens kautiņš beidzies, Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Pēdējā laikā arvien vairāk dzirdam par teroristiem, kas savus spridzekļus slēpuši ja ne taisnajā zarnā, tad vismaz apakšbiksēs, un tāpēc labskanības un vienkārši jautrības labad sauksim tos par anālajiem teroristiem. Taču vēl daudz jautrāka ir ASV un Eiropas valstu reakcija uz šo klaunu priekšnesumiem ar ne mazāk dīvainiem gājieniem.

Tātad, nedaudz iz vēstures.

2009. gada 27. augusts, Saūda Arābija. Kāds jauns cilvēks piezvana Saūda Arābijas drošības dienesta vadītājam, princim Muhamedam bin Najefam, un piesakās uz vizīti, lai izlūgtos grēku piedošanu par terorismu (saite, vēl saite, un vēl). Tur ir tāda prakse, nopietnas lietas kārtot personiskā sarunā, nevis ar birokrātisku saraksti. Princis viņu arī pieņem, un pēc neilgas sarunas, atrazdamies mazāk kā metra attālumā no prinča, Lasīt pārējo ieraksta daļu »