Kvieši (attēls no http://www.public-domain-photos.com/free-stock-photos-3-big/landscapes/fields/wheat.jpg)

“Visi, kas ēduši maizi, ir miruši” – šo frāzi ironiskā nozīmē lieto, lai pasmietos par cilvēkiem, kas pārmērīgi cenša izvairīties no visiem dzīves riskiem. Taču, kā smejies, katrā jokā ir daļa patiesības. Šoreiz informācija ir nedaudz negaidīta, par kviešu un citu graudzāļu nepiemērotību cilvēka uzturam, samērā detalizēti izklāstīta divos avotos: Opening Pandora’s Bread Box: The Critical Role of Wheat Lectin in Human Disease un Cereal Grains: Humanity’s Double-Edged Sword.

Iespējams, šis ir viens no labākajiem piemēriem neērtai patiesībai. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Dzīvoja reiz Maikls Krihtons. Gudrs un produktīvs cilvēks bija, ar izcilību beidza Hārvadas Universitāti, galvenās interešu sfēras – bioloģija, medicīna, antropoloģija un programmēšana. Sarakstījis arī grāmatas, no kurām vienu esmu lasījis agri jaunībā – “Andromēdas celms”. Laba grāmata bija. Un piedalījies arī vairāku filmu uzņemšanā, tai skaitā “Juras laikmeta parks”.

Tātad, vismaz stulbumā un nespējā mēs viņu apvainot nevaram, ja vien paši neesam tādi. Turpat viņa saitā ir eseja, “Vides aizsardzība kā reliģija“. Dažas ļoti labas idejas, kuras man manāmi lika aizdomāties par notiekošo. Iesaku izlasīt oriģinālu angļu valodā. Lasīt pārējo ieraksta daļu »

Mantas pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tās ir neitrālas – principā uzskatāmas par dažādiem cilvēka funkciju pagarinājumiem un to ietekmi nosaka pielietojums; par piemēru var ņemt cirvi, ar ko var gan malku cirst, lai sasildītos, gan iecirst kādam galvā.

Mēs esam iemācīti pieņemt, ka dzīves kvalitāte ir materiālo resursu pārpilnība, lai varētu nodrošināt visas citas dabiskās vajadzības. Taču dzīves kvalitāti nosaka daudz dažādu faktoru, vairums no tiem ir nemateriāli. Kādi tieši, to katrs var pats iedomāties, atceroties savas dzīves laimīgākos mirkļus. Laime katram ir savādāka, taču reti kuram tie ir saistīti ar materiālajām vajadzībām. Varu saderēt, ka ja arī tā bija dzīvokļa vai mašīnas iegāde, tad laimes sajūtu izraisīja ne jau pats dzīvoklis vai mašīna, bet sasnieguma sajūta, realizēta mērķa sajūta.

Daudzas “primitīvas” tautas uzskata, ka viņām tie civilizācijas labumi nafig nav vajadzīgi, jo ir labi tāpat – ir labs ēdiens, pietiekoša pajumte, nav stresa un pats galvenais, ir līdzcilvēki, kuru liktenis nav vienaldzīgs. Bagāts ir tas, kam pietiek. Šeit nav runa par zemniekiem, kas knapi velk dzīvību starp dabas untumiem un savu neizglītotību, bet par tiem nedaudzajiem, kas joprojām dzīvo “savvaļā” un labi pazīst savu vidi. Propoganda ar nolūku jauc šīs divas eksistences formas, strauji vairojošos un slimību māktos zemniekus ar brīvajiem dzungļu un tuksnešu klejotājiem, lai radītu iespaidu, ka nav citas alternatīvas, kā vai nu vilkt dzīvību nabadzībā vai būt algas vergam.

Izskan domas par to, ka latvieši lūk nevairojas. Nevairošanās pie cilvēkiem notiek, ja ir pārāk daudz stresa: tas var būt gan no tiešiem draudiem dzīvībai un pilnīgas neprognozējamības (skat. par Kubas indiāņu iznīcināšanu kolonizācijas pirmsākumos), vai arī no drošības par rītdienu, kas raksturīgs gan mūsdienu Rietumiem, gan savvaļas cilvēkiem – bērni ir sava prieka dēļ, jo par cilvēku vecumdienās rūpējas vai nu valsts, vai cilts spējīgie locekļi. Tikko rodas nedrošība par mūža nogali, mērens stress, rodas vēlme pēc daudziem bērniem, vēlme radīt “savu cilti”, ko mēs parsvarā redzam zemnieku tautās (te bērni ir arī darbaspēks) un tajās, kurās vairošanās ir politiski-reliģisks tikums (musulmaņi, izraēla). Taču, ja izdzīvošana īstermiņā apdraud izdzīvošanu ilgtermiņā, priekšroka tiek dota īstermiņam: rītdienai nav nozīmes, ja neizdzīvosi šodien. Ja bērnu audzināšana paņem visus resursus šodien, neatstājot nekā no dzīves kvalitātes (brīvā laika, ne-lietišķiem kontaktiem utt.), cilvēki izvēlas šodienu, it īpaši, ja ir zināms, ka bērni 20 gadu vecumā aizies no mājas un praktiski pazudīs.

Mūsdienu Rietumu civilizācija vienkārši ierosina cilvēku iedzimto skaita paškontroles veidu. Vai tāpēc mēs esam laimīgāki – tas ir ļoti strīdīgs jautājums. Pieļauju, ka vairumā cilvēki nav nemaz tik laimīgi, jo nav paša galvenā – piederības sajūtas kopienai, grupai, kas piešķir pašvērtību cilvēka dzīvei. Ja salīdzinām ar tām šausmām, kāda ir kaut vai latviešu zemnieka dzīve 19. gs beigās, kad bērni mirst drīz pēc piedzimšanas, grūtniecība nereti beidzas ar nāvi dzemdībās vai pēc tām, plaušu karsonis un tuberkuloze pļauj visus pēc kārtas (palasiet vecās baznīcas grāmatas), tad protams, mēs esam nedaudz laimīgāki, jo materiālā kultūra mums ļauj būt salīdzinoši paēdušiem, veseliem un siltumā.

Ja cilvēki nevairojas, ir viens gadījums no diviem: vai nu tie jūtas samērā labi un ir līdzsvarā ar vidi, vai tiecas uz līdzsvaru; vai arī tik tiešām apstākļi ir neciešami.

Izglītības sistēmas mērķis ir iemācīt cilvēkam to, ko pirms viņa ir zinājuši citi cilvēki. Tīri bioloģiski ņemot, cilvēks ir dzīvnieks, kam liela daļa izdzīvošanai vajadzīgo zināšanu tiek nodotas pēc piedzimšanas, audzināšanas ceļā. Tāpēc cilvēka smadzenes ir ļoti plastiskas, un intensīvi aug pirmajos dzīves gados. Mēs vēl īsti nezinām, kur tieši atrodas cilvēka spēju robeža, taču zinām, ka cilvēks, līdzīgi dzīvniekiem, piedzimst ar veselu kaudzi instinktīvu refleksu (zīšanas, peldēšanas, izvairīšanās no sāpju avota utt.), par daudziem no  kuriem mēs nemaz nezinām, tajā skaitā ir arī sabiedriskās uzvedības refleksi, domāti dzīvei sabiedrībā.

Cilvēks savas iedzimtās uzvedības refleksus spēj apspiest vai pārvērst citā virzienā. Viens no piemēriem ir spēja izdarīt pašnāvību, kas ir viena no spēcīgākajiem instinktiem, izdzīvošanas instinkta, pārkāpums. Līdzīgi arī citās jomās – bokseris spēj pieliekties, lai izvairītos no sejā triektas dūres tā vietā, lai instinktīvi aizvērtu acis un atrautu galvu pēc iespējas tālāk uz aizmuguri, vienlaikus novēršoties.

Sabiedrības kultūra, atkarībā no tās dabas, kopš mazotnes virza cilvēku vienu instinktu apslāpēšanas un citu veicināšanas virzienā. Jo spēcīgāki ir apslāpējamie instinkti, jo vairāk spēka ir tam jāvelta, un jo spēcīgāki ir šāda cilvēka iekšējie konflikti un jo nelaimīgāks šādā kultūrā ir indivīds. Dabiski, cilvēks tiecas rast risinājumu šim iekšējam konfliktam, meklējot laimi, ja to tā var nosaukt. Šādā stāvoklī indivīds ir viegli ietekmējams, jo neapzinās sava konflikta pamatu, taču spēcīgi izjūt tieksmi pēc kaut kā visai nekonkrēta, abstrakta; pametot “ideju”, kas varētu konkretizēt šādu tieksmi, cilvēku var pamudināt uz visai nesakarīgām darbībām. Piemēram, izplatīt Dieva vārdu vai komunismu tālās zemēs, vai doties svētajā karā, vai ņemt kredītus precēm un pakalpojumiem, kuros laimes nu galīgi nav.

Zināšanas pēc savas materiālās būtības ir neironu slēgumi cilvēka ķermenī. Kādam ir tīkli, kuru dēļ pēc atbilstošas apmācības viņš spēj programmēt un vadīt automobili, un vēl daudzi citi, mazāk nozīmīgi. Tāpat, arī spēja mīlēt, runāt un dziedāt ir neironu tīkli. Dažiem no dzimšanas piemīt spēja attīstīt tādus vai citādus neironu tīklus – vienam padodas loģiskā domāšana, citam ātras un precīzas kustības, vēl kādam ļoti labi aug tīkli, kas atbild par valodu apguvi un izmantošanu, cits ļoti labi izprot citu cilvēku emocijas, jo viņam ir daudz neironu smadzeņu rajonā, kas analizē citu cilvēku emocijas. To sauc par talantu, vai par dabisku ievirzi, un katram no mums ir kaut kāds viens vai vairāki talanti, vai Dieva dāvana.

Ja cilvēkam atbilstošajā jomā talanta nav, arī tad viņš spēj vismaz viduvējā līmenī apgūt jebkuras zināšanas, taču viņam būs jāpieliek daudz lielākas pūles nekā apdāvinātam indivīdam, un daudz vairāk darba jāvelta, lai šīs spējas vai zināšanas uzturētu labā formā. Viņa dzīve pārvērtīsies par smagu darbu, ja savā jomā būs jāsacenšas ar šajā jomā apdāvinātiem cilvēkiem. Tā ir atšķirība starp Mocartu un Saljēri, kā to tēlo literatūrā.

Zināšanas ir iedalāmas trijās daļās. Pirmās ir praktiskās zināšanas, kuras var izmantot bez izpratnes, kāpēc un kas notiek. Piemēram, pazīt un apēst kartupeli.  Tās ir empīriski iegūtas, un tāpat var tikt nodotas tālāk. Ja ir caureja, palīdz ozolu mizu tēja. Šīs zināšanas ietver ozola atpazīšanu, mizas ieguvi un tējas pagatavošanu. Es zinu, un varu iemācīt savam bērnam, vienkārši parādot. Un viņš to var izmantot, un iemācīt saviem bērniem vai citiem cilvēkiem. Tāpat trauku un zeķu mazgāšana, un daudzas citas šķietami pašsaprotamas lietas.

Otra lieta ir teorētiskās zināšanas, vai vienkārši informācija. Informācija par to, ka Saule ir daudz lielāka par Zemi, ka Zeme ir apaļa, un riņķo ap Sauli. Par to, ka ozolu mizas satur tannīnus, kas savelkoši iedarbojas uz zarnu gļotādu, ka ozolu sugas ir daudzas, un mums savvaļā sastopama ir tikai viena, ka ir vēl citas zemes, kurās traukus nemazgā, jo nav karstā ūdens un cilvēki ēd ar pirkstiem, ka angļi par tēju uzskata tikai no tējas auga iegūto, un kuras lapas audzē Indijā un Ķīnā, un vēl daudzi citi fakti, kuri nav tieši izmantojami, taču noder, ja vajag kaut ko izgudrot vai pielāgot. Piemēram, ja nav atrodams neviens ozols, caurejas apturēšanai varam izmēģināt citu augu, kam arī ir daudz tannīnu vai kam vismaz ir stipri rūgta garša. Ja nav iespēju izmazgāt zeķes, varbūt ir zināms tuvākais veikals, kur tādas pārdod.

Trešais zināšanu veids ir prasme sintezēt, saprast lietu būtību un atrast jauno un nebijušo. Citi šeit pieskaita radošo domāšanu, citi tikai analītisko, taču savā būtībā tas ir viens un tas pats: zinot dažus vai daudzus netiešus faktus un norādes, nonākt pie vismaz viena no risinājumiem, lai uzzinātu patiesību un pieņemtu atbilstošu lēmumu, vai kaut ko izgudrotu. Tikai ar šādām zināšanām cilvēks ir pilnīgi patstāvīgs savā domāšanā un sekojoši, rīcībā. Ar patstāvīgi domājošu cilvēku ir daudz grūtāk manipulēt, piespēlējot nepareizu vai fragmentāru informāciju, jo pasaule ir vienota, un katrai tās sastāvdaļai, pat ja tā ir tikai informācija, ir jāiekļaujas veselumā. Nepatiesa informācija veselumā neiekļaujas, ir novērojamas dažāda veida nesakarības.

Prasme domāt nav iedzimta, iedzimta ir tikai spēja veikt novērojumus un pieņemt lēmumus. Ja cilvēku apmāca domāt analītiski un radoši, rodas jauna tipa būtne, kam pieder gan spēks, gan disciplīna, un tāds cilvēks var sasniegt praktiski visu, ko vēlas. Šādam cilvēkam vajadzētu būt labas izglītības sistēmas galamērķim.

Mūsdienu izglītības sistēma pārsvarā nodarbojas ar pamatprasmju apmācību un pēc tam piekrauj, vai nepiekrauj cilvēku pilnu ar dažādiem maz noderīgiem faktiem. Pusaudža vecumā cilvēks sāk mēģināt sakārtot ap sevi esošo pasauli vienotā ainā, taču tas ir samērā pagrūti, jo ir milzum daudz pretrunīgas informācijas, kuras patiesumu ir grūti pārbaudīt bez elementārām analīzes iemaņām. Cilvēks jautā “Kāpēc?”, taču viņam pretī pasniedz 100 dažādus faktus, no kuriem daudzi ir pretrunīgi, taču visi skaitās “pareizi” kontroldarbos.

Prasme domāt un analizēt ir grūti apgūstama, ja nokavēts cilvēka attīstības periods, kurā viņš pats cenšas rast atbildes, kurā mēģina pastāvīgi domāt. Tas ir līdzīgi kā ar mācīšanos taigāt, kad bērns pats ceļas kājās. Ja līdz trīs gadu vecumam viņam neļaus celties, kaut arī visi pārējie apstākļi būs ideāli, staigāt viņš vēlāk mācīsies ar lielām pūlēm, kaut arī beigu beigās iemācīsies, ja pietiekoši piepūlēsies.

Mēs šodien meklējam, kāpēc mūsu izglītības sistēma ir nepareiza, kāpēc tā ir tik neefektīva. Atbilde ir vienkārša: nav nekādas jēgas no faktu mācīšanas, ja cilvēkā neattīsta prasmi domāt un izlemt, un rīkoties atbilstoši. Mācoties no grāmatām, cilvēks attīsta atmiņu un spēju sēdēt pie grāmatām, taču spēja izmantot šīs zināšanas paliek novārtā. Otrkārt, cilvēki ir dažādi, ar dažādiem talantiem. Mācot visus vienā tempā, vidējais temps būs nedaudz zem vidējā līmeņa, un talanti savā jomā garlaikosies. Treškārt, katrs cilvēks attīstas savā ātrumā, savā tempā. Un atkal, apmācot pēc kopēja plāna, bērni garlaikojas – kopējais temps parasti ir par lēnu, tāpēc arī skola ir viena vienīga garlaicība.

Nobeidzot skolu, cilvēks ir praksē sapratis: mācīties nozīmē garlaikoties, un zināšanas ir dzīvē praktiski nenoderīgu faktu gūzma, kas ir galīgi nesakarīgi. Laiks ir izniekots, cilvēks ir pieradis stiept gumiju un visā visumā, kļuvis slinks un bez dabiskās motivācijas. Dabiskā motivācija nozīmē: es darbojos, jo vēlos sasniegt iecerēto rezultātu. Ja darbošanās rada rezultātu, tad darbojos tālāk; ja ne, pārdomāju un mainu darbības veidu. Nevis tāpēc, ka tas ir mans pienākums, vai būtu kauns neizdarīt un atpalikt no pārējiem, vai vēl kāds muļķīgs iemesls.

Esošās izglītības sistēmas uzdevums ir sagraut cilvēka dabisko motivāciju, atņemt viņam prieku mācīties un domāt patstāvīgi un demoralizēt, padarot par cienīgu patērētājsabiedrības locekli, kas savu laimi cenšas rast materiālajā pārticībā, parasti to tā arī nesasniedzot. Protams, deklarēts tiek kaut kas cits, taču arī par izglītības sistēmas koncepciju un īstenošanu vairumā gadījumu atbild cilvēki, kas ir pieraduši darboties sistēmas ietvaros un ir tās produkti, atražojot viduvējību un sistēmu visās savās izpausmēs.

Šoreiz izcēlušies japāņi, un pa nopietno. Japānā cilvēki pieprasa pārtiku, kas nav saindēta ar pesticīdiem, herbicīdiem, un nav ģenētiski modificēta. Ir atrasta ideālā metode – dārzeņus audzēt pilnīgi sterilā vidē, kur visi iespējamie vides apstākļi tiek uzturēti optimālā stāvoklī un nav nekādu sēņu, kāpuru un kukaiņu, kas varētu tos bojāt. Protams, nav arī pašas augsnes, viss ir pilnīgi mākslīgs, un produkcija sanāk perfekta – skaisti, veselīgi augi pilnīgi bez bojājumiem, un pilnīgi bez nekādiem pesticīdiem. Un audzētājiem nav jasatraucas par laika apstākļiem, ziemu un citiem dabīgiem sīkumiem. Avots angļu valodā šeit.

Atļaušos dažas kritiskas piezīmes:

1. Pašizmaksa noteikti ir daudz augstāka nekā parastajā veidā audzētiem dārzeņiem, pat organiskajiem. Tātad ierobežots klientu loks, tikai turīgie, un tikai tad, ja pārējā pārtika ir piesārņota.

2. Garša – augu imunitātes pamats ir bioloģiski aktīvās vielas, kas neļauj savairoties kaitīgiem organismiem, un vienlaikus piešķir augiem raksturīgo garšu. Kas notiks, ja šādas vielas augiem vairs nebūs vajadzīgas? Vai cilvēks bez tām var iztikt?

3. Kārtējā atkarība no tehnoloģijām, ar laiku var novest pie šķirnēm, kas nesterilos apstākļos nav spējīgas izdzīvot.

Nobeigumā bildīte no raksta.

Dārzeņu audzēšana sterilos apstākļos

Pēdējā laikā esot novērots jauns mākoņu tips, kas nosaukts par Asperatus. Izskatās kā otrādi apgāzta, bangojoša jūra. Jauna veida dabas pārādības – tas jau ir nopietni, jo nekas tāds bieži nenotiek… Zemāk attēls no http://cloudappreciationsociety.org

Asperatus mākoņi

Svālbarda ir sala uz ziemeļiem no Norvēģijas, un tā ir ievērojama ar mūžīgajā sasalumā izveidotu noliktavu kompleksu, kurā glabās visas pasaules augu sugu ģenētisko daudzveidību, pareizāk sakot, daļu no tās, jo visa ģenētiskā dažādība ir saglabājam tikai reizē ar vidi, kurā augi aug. Tajā skaitā visdažādāko kultūraugu škirņu sēklas. Tādējādi, izveidots kaut kas līdzīgs Noasa šķirstam, un nosaukts par Svalbard Global Seed Vault.

Tiktāl viss ir labi, un nolūks, kā smejies, cēls. Projektu atblasta vairāku valstu valdības un dažādi fondi, no kuriem caur Global Crop Diversity Trust nauda nāk no, tajā skaitā, Bila un Melindas Geitsu fonda, Rokfelleru fonda, DuPont/Pioneer Hi-Bred, Syngenta AG, Pasaules Bankas, USAID (pilns uzskaitījums pieejams no Global Crop Diversity Trust weblapas, http://www.croptrust.org/main/donors.php). Tas liek kļūt uzmanīgam, jo minētās organizācijas ir galvenokārt pazīstamas kā lielā biznesa haizivis, kuru galvenais mērķis ir peļņa, un labdarība ir tikai aizsegs peļņas gūšanai vai arī līdzeklis publiskā tēla spodrināšanai.

Par to, kam īsti paredzēta šī sēklu krātuve, ir viens labs un ne pārāk garš Viljama Engdāla rakstiņš. Īsumā pārstāstot, tēzes apmēram sekojošās.

1. Pašlaik sēklas visā pasaulē glabā diezgan labi nodrošinātās gēnu bankās, katrai sevi cienošai valstij tāda ir. Oficiālais Svālbardas kratuves izveidošanas motīvs ir “pasargāt gēnu daudzveidību no iespējamiem zaudējumiem katastrofisku notikumu rezultātā”. Vai motivācija ir patiesa vai tikai iegansts, un ja patiesa, kādus katastrofālus notikumus paredz pasaules ietekmīgākie un bagātākie cilvēki?

2. Šim projektam ir cieša saistība ar Rokfellera fondu un tā finansēto CGIAR (wikipēdija). Rokfellera fonds jau no 20. gs. sākuma ir nodarbojies ar eigēnikas (cilvēku sugas selekcijas) jautājumu un sponsorēja šīs jomas pētījumus nacistiskajā Vācijā, vairāk pievēršoties “nederīgo īpatņu” “brāķēšanai”.

3. Rokfellera fonds ir stāvējis pie “zaļās revolūcijas” šūpuļa, kura 20. gadsimta vidū pārveidoja visu lauksaimniecisko ražošanu no tradicionālās uz liela mēroga “agrobiznesu”, lauksaimniecisko ražību ceļot uz ķīmisko lauksaimniecības metožu pielietošanas, monokultūru un vides noplicināšanas rēķina, pa ceļam iedzenot trūkumā un sadzenot pilsētās daudzus fermerus gan attīstītajās valstīs, gan ASV, radot pilsētās lētu darbaspēku, vienlaikus atverot daudzu trešās pasaules valstu tirgus ASV un Rietumeiropas eksportētājiem. “Zaļā revolūcija” pavēra ceļu lielo ķīmijas firmu ienākšanai lauksaimniecībā  un šīs jomas daļēju monopolizāciju, līdzīgi kā 19.gs beigās notika ar naftas rūpniecību. Vienlaikus, šīs jaunās kapitālietilpīgās audzēšanas metodes daudziem nebija pa kabatai, tādēļ radās papildu kredītu tirgus tehnoloģiju ieviešanai un Pasaules Bankas kreditētiem infrastruktūras projektiem trešās pasaules valstīs, nereti iedzenot tās parādu jūgā.

4. Ģenētiski modificēto organismju izplatīšana un ieviešana ir “zaļās revolūcijas” monopolizācijas politikas turpinājums, jo visi ĢMO ir patentēti un to izmantošana viegli kontrolējama juridiski, taču izplatība praktiski notiek nekontrolēti ar dabā esošo spēku un procesu palīdzību. Līdz ar to, rodas iespēja uzspiest ģenētiski modificētu organismu audzēšanu zemniekiem, pretējā gadījumā sūdzot tiesā par intelektuālā īpašuma pārkāpšanu, ja piemēram, ražā atklāj ģenētiski modificēto šķirņu piejaukumu. Ir patentēti augi, kuri ģenētisko manipulāciju rezultātā dod neauglīgu ražu, tādējādi liedzot zemniekam izmantot paša audzētu sēklu nākamajai ražai. Acīmredzot “katastrofālais notikums”, par ko ir runa pirmajā tēzē, ir pasaules kultūraugu (un ne tikai) piesārņošana ar mākslīgi radītiem gēniem. Tādējādi, Svālbardas īpašniekiem būtu kontrole gan pār ĢMO, gan pār daudzām parastajām kultūrām.

5. Global Crop Diversity Trust, kas apsaimniekos Svālbardas projektu, vadība ir pilna ar cilvēkiem, kuru biznesa intereses ir cieši saistītas ar ģenētiski modificētiem organismiem, agrobiznesu un saistītajām jomām, kā arī eigēniku un cilvēku skaita samazināšanu uz planētas.

6. Iespējams, ģenētiski modificēti kultūraugi ir ierocis cilvēku iznīcināšanai vai vairošanās ierobežošanai. Piemēram, neliela Kalifornijas kompānija Epicyte ir patentējusi ģenētiski modificētu kukurūzas šķirni, kura izstrādā antivielas pret cilvēka spermu, un to ēdošie vīrieši kļūst neauglīgi. Šos pētījumus apmaksāja arī ASV valdība.

————————————————————

Lūk tādi pīrāgi. Teorētiski, ar biotehnoloģijām ir iespējama dažādu viltīgu organismu izstrāde, iešujot visparastākajos rīsos vai kviešos tādu vielu izstrādi, kuras, piemēram, iznīcina smadzeņu šūnas, veicina vēzi, utt; un pierādīt, ka tas ir darīts tīšām, būs visai pagrūti, jo biotehnoloģiju kompānijas vienmēr atradīs iespēju atrunām, ka tas ir sanācis nejauši – ir visai maz cilvēku, kas būtu kompetenti izvērtēt, kā tieši tāds joks radies. Varbūt mēs ēdam, un nemaz nezinām, ka pret mums karo ar izsmalcinātiem ieročiem. Jau tas vien ir iemesls bēgt no ģenētiski modificētiem organismiem kā no mēra.

Dažreiz ir vajadzīgs dažos vienkāršos vārdos paskaidrot, kas ir ģenētiski modificēti organismi, un ar ko tie atšķiras no normāliem, parastiem organismiem.

Dabā viss dzīvais dzimst, vairojas un mirst. Gan cilvēki, gan augi, gan mikrobi. To zin katrs. Tāpat, katrs zin, ka bērni vienmēr ir līdzīgi saviem vecākiem. Zirgam vista nepiedzims, un no zirņa ozols neizaugs, kā smejies. Arī tas ir visiem zināms.

Dažreiz bērniem ir kāda tāda īpašība, kāda nevienam no vecākiem nekad nav novērota, un arī nevienam no iepriekšējām paaudzēm arī ne. To sauc par mutāciju, ko var uzskatīt par Mātes Dabas variantu, jaunievedumu vai arī par kļūdu, ja izmaiņa ir attiecīgi neitrāla, noderīga vai kaitīga. Vairums no šādām izmaiņām parasti ir kaitīgas un bērnam traucē dzīvot.

Cilvēki jau senatnē novēroja, ka gan dzīvnieki, gan augi, kuru vecākiem piemīt noteiktas īpašības, bieži vien tās nodod saviem bērniem. Pienīgu govju pēcteces, ja dzimušas pēc lecināšanas ar pienīgu govju pēctečiem-buļliem, arī būs pienīgas. Atlasot dzīvniekus un augus ar cilvēkam vēlamajām īpašībām un veicinot to vairošanos, ir izveidotas visas esošās mājdzīvnieku un kultūraugu šķirnes. Šo vēlamo īpašību izkopšanu sauc par šķirņu selekciju.

Selekcija atlasa un pastiprina jau dabā pastāvošās īpatnības, tā nerada principiāli jaunas pazīmes.

Dažreiz dabā ir novērojamas mutācijas, kad kādam augam vai dzīvniekam parādās kāda kvalitatīvi jauna, neparasta pazīme, kura kalpo par pamatu jaunai šķirnei. Piemēram, lazdas nevis ar taisniem, bet spirālveidā savītiem zariem; egles, kuru zari zarojas daudz retāk nekā normāli un tādēļ veido garus un tievus zarus; Beļģijas zilās govs, kura ir neparasti muskuļaina, jo nedarbojas gēns, kas ierobežo muskuļu augšanu(). Selekcija vienmēr darbojas ar organismu dabisko mainību un pazīmēm, kas dzīvajām būtnēm rodas dabiski.

Selekcija ir diezgan ilgs process, šķirnes izveide nereti aizņem selekcionāra mūžu vai ievērojamu tā daļu. Tādēļ ir mēģinājumi šo procesu paātrināt ar dažādām zinātniskām metodēm, kas negaida, kad vēlamā pazīme tiks pastiprināta selekcijā vai pati radīsies dabā, bet pārliek informāciju (gēnus) par kādu pazīmi no viena organisma, kuram šī pazīme ir, kādā citā organismā, kuram šīs pazīmes nav.

Process ir ļoti sarežģīts un jāpārvar dažādi šķēršļi, jo tā ir iejaukšanās citā dzīvā būtnē tā, lai to nesabojātu. Rezultātā iegūst dzīvu būtni, kurai ir viena vai vairākas pazīmes no citām, bieži vien ļoti atšķirīgām būtnēm. Šādas dzīvas būtnes dabā vai selekcijā rasties nekādi nevar, tās var rasties tikai cilvēka tiešas iejaukšanās rezultātā. Tie ir tā saucamie transgēnie jeb ģenētiski modificētie organismi (ĢMO).

Galvenā atšķirība starp parastiem un ģenētiski modificētiem organismiem ir avotā, no kura nāk organisma pazīmes: ĢMO viena vai vairākas pazīmes nāk no citām, bieži vien visai atšķirīgām sugām, veidojot kombinācijas, kas dabā nebūtu iespējamas, kamēr pārējām būtnēm – no tās pašas vai kādas tuvu radniecīgas sugas (starpsugu hibrīdu gadījumā).

Piemēram, Bt kukurūzai “iešūts” gēns no mikroorganisma Bacillus thuringiensis, kas rada kukurūzas izturību pret kaitīgu kukaini Ostrinia nubilalis. Bacillus thuringiensis dabā ir sastopams augsnē, uz augiem un dažu kāpuru vēderos. Mikroorganisma gēns ļauj augam sintezēt vielu, kas daļai kukaiņu sugu zarnās izveido caurumus, izraisot infekciju un nāvi, tai skaitā minētajam kaitēklim. Vai šī viela ir kaitīga cilvēkam un dzīvniekiem, kuri ēd Bt kukurūzu, var noteikt tikai izmēģinājumos. Tāpat der arī papētīt, kā šādas kukurūzas ziedputekšņi ietekmē bites, kuras tos vāc. Piedevām, daudzi gēni ietekmē vairākas būtnes pazīmes, vēl vairāk sarežģījot aplēsumus par tās kaitīgumu vai nekaitīgumu.

Izturību pret šo kaitēkli kukurūzai var izveidot arī selekcijas ceļā, taču tas prasītu daudz vairāk laika, un pavisam noteikti izturības pamatā būtu pašas kukurūzas gēni, nevis pārņemtie no Bacillus thuringiensis. Tāpēc iespēja, ka kukurūza pēkšņi ir kļuvusi kaitīga ēdājiem, būtu praktiski nulle, ko tik viennozīmīgi nevar apgalvot par Bt kukurūzu.

Pirms kādiem trim gadiem internetā uzdūros kādai senai zemes auglības uzlabošanas metodei, ko piekopuši pirmskolumba indiāņi Amazones baseinā, un ar kuru apstrādāto zemi mūsdienās vietējie devē par Terra Preta : zemē vienkārši iestrādā no organikas iegūtas ogles (angliski specifisks termins biochar). Pirms trim gadiem šī informācija bija nedaudz jāpameklē, taču tagad ar to ir pilns internets, zinātnieki intensīvi pēta jautājumu, un daudzi Austrālijas, ASV un R-eiropas zemnieki izmēģina pielietojumu praksē.

Tātad, sākumā ir celulozi saturošs organisks materiāls, kā zari, lapas, salmi, skaidas, mizas, utt. Šo masu karsē apmēram 350 C grādu temperatūrā, ar ko pietiek celulozes pārogļošanai. Praksē tas nozīmē gruzdošu ugunskuru. Tad iegūtās ogles sasmalcina, sajauc ar kādu slāpekli saturošu mēslojumu, lai “iesūcas”, piemēram, patur tvertnē ar izšķīdinātiem kūtsmēsliem vai citu pūstošu/rūgstošu organiku; tad iestrādā augsnē. Var arī uzreiz sajaukt ar augsni, taču tad efekta kādu laiku nebūs, jo ogles aktīvi piesaista dažādus augsnē esošus jonus. Piejaucamais daudzums augsnei ir aptuvens, pētījumos apstiprināts ražas pieaugums par 20 līdz 220%, ja ogļu daudzums attiecīgi 400 līdz 8000 kg/ha (pieminēts šeit). Kādā pētījumā ar pupiņām noskaidrots, ka efekts vēl izpaužas, ja ogles daudzums ir 60 g/kg augsnes, taču samazinās pie 90 g/kg.

Esot svarīgi, lai ogļu veidošanās nenotiek pārāk augstā temperatūrā, jo zemās pārogļošanas temperatūrās ogļu daļiņās saglabājas aromātiskie savienojumi, kuri nez kāpēc ļoti veicina mikroorganismu savairošanos.

Kāpēc tieši ogļu pievienošana augsnei manāmi ceļ tās auglību, vēl nav īsti noskaidrots. Zināms tikai tas, ka šādās augsnēs ir daudz vairāk mikroorganismu, tie ir daudzveidīgāki, daudz labāk attīstās sēnes, tai skaitā mikorizas. Praktiski nenotiek barības vielu izskalošanās no augsnēm, pat mitrajās un biežiem lietiem slacītajās tropu augsnēs, jo sīkporainā kokogle saista šķīstošus savienojumus līdzīgi kā aktīvā ogle gāzmaskā – daudzus gaistošus savienojumus.

Mālainās, nokrišņu caurskalotās tropu augsnes Amazones baseinā kultivējot ātri kļūst neauglīgas, jo siltums un mitrums veicina organisko vielu ātru noārdīšanos līdz šķīstošiem savienojumiem, kurus izskalo bagātīgie lieti. Taču no Terra Preta augsnēm var gadiem ilgi novākt labu ražu bez augsnes mēslošanas un augsnes noplicināšanās.

Šāda augsnes uzlabošanas metode ir interesanta arī klimata pārmaiņu kontekstā: tā ir iespēja uzlabot augsnes, vienlaikus uz ilgu laiku samazinot CO2 saturu atmosfērā, jo kokogle augsnē nenoārdās gadsimtiem ilgi. Tiesa, pats es cilvēkam kā klimata izmaiņu izraisītājam neticu, daudzi fakti to neapstiprina

Arī Latvijā varētu būt interesanta augsņu ielabošana ar kokogli, sevišķi jau siltumnīcās, kur nelielām platībām ir jādod liela raža.

Interesenti var palasīties angliski:

http://en.wikipedia.org/wiki/Terra_preta

http://www.biochar-international.org/

http://www.biochar.org – arī filmiņas

http://e-terrapreta.blogspot.com/

http://www.shimbir.demon.co.uk/biocharrefs.htm

http://terrapreta.bioenergylists.org/

http://www.css.cornell.edu/faculty/lehmann/publications/index.html – kāda zinātnieka publikāciju saraksts

Pastāsts par melnajām krūmu pupiņām (Phaseolus vulgaris) sākās pirms pieciem gadiem, kad sieviņa būvmateriālu veikalā nopirka 100 gramus pupiņu. Šķirni vairs neatceros, par ko patiesi žēl, taču domāju, ka tā ir kāda no senajām, tā saucamajām “heirloom” šķirnēm, visticamāk no dienvidu vai centrālamerikas. Pašas pupiņas ir iegarenas, apmēram divas reizes garākas nekā platas, gatavojoties kļūst zilganvioletas, tad tumši zilas, un visbeidzot melnas. Pākstīm, kuras apspīd saules gaisma, veidojas violeti sarkans dzīslains raksts, sasniedzot koši lillā krāsu. Pārkstīs 4-6 sēklas, pākstis taisnas. Foto aptuveni attēlo formu un krāsu.

manas melnās krūmu pupiņas

Tā arī iesējām jūnija sākumā, un rudenī, apmēram augusta beigās – septembra sākumā novācām pirmo ražu. Nu jau tie bija vairāki kilogrami pupiņu. Lakstus sametām izklaidus uz siena šķūņaugšā, pa ziemu daļu apēdām, daļu pavasarī iesējām atkal. Taču rudens patrāpījās pavēss un lietains, tāpēc novācām ne gluži gatavas, un laksti novācot bija pamitri, ar ūdens pilieniņiem. Rezultātā uz siena samestie laksti ar visām pupiņām stipri iepelēja, visa raža no 5 apmēram 70 metrus garām dobēm. Nākamajā gadā nesējām, un vēl pēc gada šķūni tīrija laukā, pupiņu sažuvušos lakstus dedzinot kopā ar citu drazu. Sēklas tiesai savācu tās mazāk sapelējušās, sēklu dīdzība bija ap 50%. Iesēju tās pašas, tikai biežāk, un atkal raža izdevās. Šoreiz nolēmu neķēpāties ar ravēšanu un kaplēšanu, tā vietā vienkārši ar izkapti appļāvu nezāles gar vagas malām. Pļaut nācās 2 reizes sezonā, taču pļaušana, lai arī visas nezāles neiznīcina, tomēr netraucē pupiņu saknes pretēji ravēšanai. Nekādas laistīšanas, nekādu minerālmēslojumu, vienkārši ļāvu augt. Vislabāk, ja vasara patrāpās karsta, un vislabāk pupiņas aug no vēja aizsargātā vietā. Sausumu pacieš labi.

Pupiņas ir laba kultūra tāpēc, ka nav vajadzīgs slāpekļa mēslojums (augi paši simbiozē ar baktērijām piesaista slāpekli), un ziemā glabājot, peles tās neēd. Kaitīgus kukaiņus arī nenovēroju. Veikalos nereti var nopirkt baltās pupiņas, kurām pēc vārīšanas zem gaišā apvalka novērojami tumšāki plankumi; tās ir mazas, tumšas vabolītes, iegrauzušās pie dīgļa.

Augšanas apstākļi šajā gadījumā bija no nezālēm attīrīta mālsmilts augsne, netālu no Tukuma. Tiesa, vasaras otrajā pusē krietni sazēla īsstaru sīkgalvītes (Galinsoga parviflora), kuras vienkārši appļāvu; pirms pašas ražas novākšanas ievēroju, ka vagu vējainākajā galā vietās, kur sīkgalvītes bija atstātas neappļautas, pupiņu laksti bija treknāki un pākšu nedaudz vairāk; laikam nezāles labi aizsargāja no vēja.

Togad tās pašas pupiņas iestādīju arī nupat uzraktā pļavas gabaliņā, labā aizvējā, eksperimenta labad. Taču pupiņu raža bija niecīga, jo sienāži un gliemeži tās burtiski gabalos saraustīja, atstājot tikai dzīslas. Uz lielā lauka šie radījumi nelien, tur ir pārāk maza augu daudzveidība un pārāk sauss, taču šeit uzdarbojās nežēlīgi.

Šopavasar sēšu atkal, un ar lielām atstarpēm starp vagām, lai var ērti izpļaut. Man patīk, ka katru gadu nav jāpērk sēkla, un nekādu citu kreņķu. Optimizācija darbaspēka ietaupīšanas virzienā, un rezultātā pašaudzēts ekoloģiski tīrs rijamais

2009. g. rudens

Šogad atkal sēju pupiņas. Rudenī laiks bija samērā labs, tāpēc izauga. Uz rudeni atkal ieauga galinsogās, taču nekāda vaina, pa vasaru 2 reizes pavirši appļāvu nezāles un parasutīju galotnes lielākajām, kas tieši vagā. Kaut kur i-netā viens tautietis apgalvoja, ka pietiek tikai ar nezāļu nomīdīšanu. Būs jāparbauda nākošgad.

Cūku pupas arī padevās izcili, tikai baisi vaboļainas. Internetā izlasīju, ka sēkla pa ziemu jāglabā aukstumā, tad aukstums tās kaitēkļu olas nokaujot. Būs jāpamēģina, cūku pupas tagad stāv malkas šķūnī. Pagājušogad atkal apsēda melnās laputis

Pavasarī iepirku pandu pupiņas no vienas ekopreču tirgotājas, arī kāršu pupas. Izrādījās, ka no tiem 200 g pandu pupiņu sadīga tikai kādas desmit, un no kāršu pupām tikai viena nīkulīga. Laikam bija pārkaltētas žāvējot, kaut pati tirgotāja apgalvoja, ka dīgšot. Nekas, sēklas tiesa nākamajam gadam būs arī no tiem desmit krūmiņiem

Pelēkie zirņi, kas pirkti pārtikas veikalos, gan dīgst labi. Jāpameklē ekstra klases Latvijā audzētie pelēkie, un var sēt uz nebēdu, aug griezdamies, nomācot visu, kas apakšā, izņemot usnes – tās gan izspraucas līdz pašai augšai.