Komentāri iekš: Nodokļi iznīcina valstis. Arī mūsējo.

No: Ansis

Ansis — Fri, 20 Jan 2012 13:51:57 +0000

taisam nodokļnemaksātāju brālību!!!!

No: egleskoks

egleskoks — Thu, 08 Dec 2011 10:12:36 +0000

Piemērs ar vārīšanu zupā bija ilustrācija tam, ka likumi var nokļūt pretrunā ar vienlīdzības un līdztiesības principu.
Ja jau man ir putra un neizpratne, un pārspīlējumi, tad lūdzu, apgaismo mani. Vai vismaz formulē to, kas Tev ir pašsaprotami.
Piemēram, vai tad Ķīna un Roma nebija centralizētas valstis, un vai tās tādas nebija ilgstoši? Vai tās bija industrializētas? Attiecīgi jā, jā un nē. Ja vēlies pierādīt pretējo, tad tas ir jāpamato ar faktiem, vai vismaz citādu, loģisku interpretāciju, nevis personiskiem apvainojumiem.
Citādi tiešām nesanāk diskusija.

No: Vientiesis

Vientiesis — Wed, 07 Dec 2011 14:20:23 +0000

Piemērs ar bērnu vārīšanu zupā un “Valsts cenšas atņemt to, kas nepieder tai, un vēl cenšas iestāstīt, ka apzagtais patiesībā ir zaglis. Tas saucas “smadzeņu pišana” no valsts puses.” ir tik muļķīgi emocionālie pārspīlējumi, nevis argumenti, ka neko citu kā ironiju nav pelnījuši.
Pilnīga putra un neizpratne. Ziloņu reizināšana ar zvirbuļiem un kvadrātsaknes vilkšana no burkāna. Kāda gan var būt diskusijas kvalitāte, ja te ir pilns ar tādiem apgalvojumiem, kā “Ķīna vai Romas impērijas, kas ilgi bija centralizētas valstis, bet nav bijušas industriālas”. Ja tu pats nespēj saskatīt šī apgalvojuma absurdumu, tad tas jau velk uz diagnozi. Redzu, ka sākas nekompetences evaņģēlija nākošais, bet ne pēdējais aplis, kuru devīze ir: saki ko gribi, bet man ir taisnība.”
OK, lai tā būtu.

No: egleskoks

egleskoks — Wed, 07 Dec 2011 13:22:50 +0000

Neskrien pa priekšu notikumiem, tas būs beigās
Jā, es cenšos pievērst citus savai ticībai. Tāpat kā Tu
Tas, ka industrializētās sabiedrības ir centralizētas, vēl nepierāda, ka industrializācija ir centralizācijas sekas. Ņemsim kaut vai Ķīnu vai Romas impēriju, kas ilgi bija centralizētas valstis.
Sabiedrības attīstību lielā mērā nosaka izglītība, taču pēdējā nav iespējama, ja trūkst laika mācībām. Tikko parādās brīvais laiks, daļa cilvēku to iegulda zināšanu apguvei, cik nu tas iespējams. Mācības var būt arī ne-akadēmiskas, kaut vai dabas novērojumi vai lauksaimniecības eksperimenti. Sabiedrības, kuras ilgi nav postījuši kari, kas nogalina zināšanu nesējus, parasti ir uzkrājušas ievērojamas un nereti visai īpatnējas zināšanas par savu vidi un pasauli. Rakstītā valoda mācību procesu ievērojami paātrina.
Vai šim procesam ir vajadzīgi nodokļi? Ne obligāti. Ir vajadzīgi resursi, lai nodrošinātu iespēju mācīties. Nav starpības, kā tos iegūt – ar savu vai citu darbu.
Nodokļu ievākšana un izlietošana nav viena no otras atdalāmas. Tāpat kā darbs un tā rezultāts. Arī nodokļu ievākšana un tērēšana ir process, kuram var iestāties dažādi līdzsvari atkarībā no iesaistīto pušu “spēles” noteikumiem.
Vai valsts bez nodokļiem nespēj pastāvēt? Droši vien, ka var, kaut gan nemitīgi tiek apgalvots pretējais. Valsts ir teritorijas instinkta izpausme, un instinktam nav vajadzīgas likuma sankcijas.
Par bērnu darbu – nu tiešām, nosauc kaut vienu. Apvainojumi plānprātībā nav arguments
Jā, Ziemeļkorejā Un Baltkrievijā ir augstskolas. Tās ir stingri centralizētas valstis, cik zināms. Mums arī ir augstskolas. Mēs tik ļoti centralizēti neesam. Un Somālijā arī ir augstskolas, un Somālijā nav pat valdības. Tātad nevar teikt, ka izglītība nevar dzīvot bez nodokļu naudas. Attiecīgi, valsts loma industrializācijā nav obligāta.
Par zemessardzi – jā, sākumā tur bija visādi cilvēki. Taču ne jau visi, ne tuvu ne visi bija alkoholiķi un piedzīvojumu meklētāji. Savukārt disciplīna nozīmē, ka cilvēki ievēro norunāto kārtību. Disciplīna nav sinonīms hierarhijai. Ja pat tagad zemessardze nav pusneatkarīga, tad kādreiz tā faktiski tāda bija. Jebkurš cilvēks ar ieroci ir vismaz daļēji neatkarīgs, ja ir gatavs to pielietot. Gan bandīts, gan zemessargs, gan policists.
Kā jau teicu, manu piekrišanu likumiem neviens neprasīja, tātad acīmredzams, ka savu piekrišanu tos ievērot neesmu devis. Pats apgalvoji, ka cilvēki cenšas pārkāpt likuma robežas. Viens no šādas pārkāpšanas veidiem ir likumu izdošana, kas pārkāpj vienlīdzīgu tiesību principu.
Varbūt arī parazītisms būs jebkurā sistēmā, taču tā izmēri ir maināmi. Tāpat jautājums par varu un hierarhiju, kas ir cilvēka dabas pamatā – viss atkarīgs no līdzsvara. Briesmīgi kļūst tad, ja nav varu kontrolējošu atgriezenisko saišu, ja līdzsvars ir nobīdīts galēji. Valsts ir šāda līdzsvara nobīde par labu tiem, kas valstī ieņem varas pozīcijas. Ja šī nobīde ir neliela, var iztikt. Ja notiek tā, ka jebkurš no varas pozīcijas augšām var darīt da jebko, un viņam par to nekas nav, ir pavisam nelāgi. Kaut kā sagadās, ka šāda situācija parasti rodas stingri centralizētās valstīs. Citiem vārdiem, ja valsts centralizē varu, kāda ir garantija, ka vara netiks izmantota nekrietnos, pret saviem pilsoņiem vērstos nolūkos? Nav nekādu garantiju, jo centralizācija nozīmē, ka vairums varas pieder “centram”.
Freidiskā ironizēšana “par manu dzīvi” nav nekas cits, kā vien emocijas, kā argumenti tie ir nederīgi. Tāpat neizpratne par piemēru ar bērnu vārīšanu zupā ar attiecīgi pārspīlētiem secinājumiem

No: Vientiesis

Vientiesis — Mon, 05 Dec 2011 13:05:05 +0000

P.S. Jūtu ka tūlīt sekos iznīcinošs pārmetums par sarkasmu u.c. emocionāli un revolucionāri kontrargumenti. Bet “Tas ir normāli un pašregulējoši.” Tas sit pušu skaistumu no iekšām. Godīgi.

No: Vientiesis

Vientiesis — Mon, 05 Dec 2011 12:05:41 +0000

“Ja Tev ir pretīgi apmaksāt citu izglītību…piespiest citus maksāt līdzīgi sev?” – tieši to pašu var jautāt tev, varbūt vienkāršāk ir maksāt, nevis citus mudināt uz pretējo.
Par centralizāciju, nodokļiem, varu un sabiedrības struktūru jau ir diskutēts līdz nelabumam. Atgādināšu: vienā pusē ir industriāli attīstīta sabiedrība, otrā – viduslaiku naturālā saimniecība.
“Šķietami paradokss – valsts dzīvo tikai tad, ja nodokļu nav ne par maz, ne par daudz” – optimāls funkcionēšanas režīms nav paradokss vai brīnums – tā ir pašregulācijas svārstību tuvošanās līdzsvara punktam. Un šajā gadījumā nodokļi valsti nenogalina. Savukārt beznodokļu sabiedrība tālāk par pirmatnējo kopienu netiks – valsts pat nesāks pastāvēt. Prakse, kas ir novērota līdz šim – valsts bez nodokļiem nevar pastāvēt. Tāpēc adekvāts apgalvojums būtu: pārmērīgi nodokļi nogalina valsti. Un nevajag jaukt nodokļu iekasēšanu ar nodokļu izlietošanu. Var droši apgalvot, ka saprātīga lieluma nodokļu iekasēšana, bet nejēdzīga izlietošana nogalina valsti.
“Kāpēc Tu domā, ka tad, ja par bērniem valsts nerūpējas, to nedarīs arī paši iedzīvotāji?” – tāpēc, ka vecākiem garas stundas ir jāstrādā mazatalgots un mazkvalificēts darbs. Kāpēc mazatalgots un mazkvalificēts? Tāpēc, ka arī viņu vecākiem (neizglītotiem zemniekiem) tieši tāpat nebija laika un spēju saviem bērniem iemācīt kodolfiziku. Likumsakarību ķēdīte nav redzama? Ja tiecamies uz primitīvu naturālo saimniecību, tad izglītība tiešām nav iespējama un nav vajadzīga.
“Nosauc kaut vienu praktisku darbu, ko Rīgā pilsētas apstākļos var veikt bērns” – nu nevajag jau par pilnīgu plānprātiņu iztaisīties.
“Mogadišo Universitātes lietā..” – stop, tu minēji, šo augstskolu kā Somālijas labklājības piemēru tikai tāpēc, ka tā ir Āfrikas augstskolu 100 topā. Tad lūk – neviena cita Somālijas augstskola nav šajā 100-niekā. Un tāpēc Somālijā viss ir OK, jo tur IR kaut kādas augstskolas? Arī Baltkrievijā un Ziemeļkorejā ir augstskolas.
…
Ilgi smējos un nevarēju parakstīt, bet nu saņēmos un turpinu.
Zemessardze, kā jau militāra struktūra, ir stingi organizēta ar ļoti strikti izteiktu varas vertikāli un hierarhiju – atšķirība starp parastu mednieku kolektīvu vai peintbola klubu ir milzīga. Par militārajām organizācijām vēl centralizētākas ir grūti atrast. Zemessardze 90-to sākumā pildīja vēl neizveidotās policijas un armijas funkcijas un arī tur sastājās daudz bandītu un parastu atsaldeņu. Tas bija starpposms no pilnīga haosa uz centralizētu kārtību. Zemessardze pati ir izgājusi attīstības fāzes un joprojām pilda savas pamatfunkcijas, bet ļoti daudziem tā vairs nav tik pievilcīga stingrās disciplīnas dēļ. Un tā nav “reģionāli pusneatkarīgas struktūras”. Ja jau centralizēts un vara ir sinonīmi vārdam slikti, tad var salīdzināt, kas ir labāk – centralizēta un disciplinēta policija vai tipiska 90-to aina ar piedzērušiem zemessargiem, kuri no automātiem apšauda automašīnas.
“smadzeņu pišana” – ir savārstījums, ka likumi ne vienmēr ir likumi, jo tie ne vienmēr atbilst tavām privātajām vēlmēm un iegribām. Ja esam vienojušies par vieniem spēles noteikumiem, tad spēlējam pēc tiem vai aicinam tos mainīt, nevis aicinam tos neievērot.
“Valsts cenšas atņemt to, kas nepieder tai, un vēl cenšas iestāstīt, ka apzagtais patiesībā ir zaglis.” Beidzot ir atrsts vainīgais. Beidzot tu zini, kas tavā dzīvē nav kārtībā. Kāpēc bērnībā gribējās nogalēt tēti un pārgulēt ar mammu, kāpēc sētnieks ziemā nav notīrijis ietvi, kāpēc piens saskābst un kāpēc benzīns ir tik sasodīti dārgs. Valsts. Valsts un indivīds ir šī duālisma pretmeti, kas savijušies nebeidzamā Rainiskā tumsas un gaismas cīņā. Nost ar Valsti un Ierēdņiem – identiski ar 20. gs. sākuma revolucionāru saukļiem. Nekur tālāk, tāpat kā minētie revolucionāri, neesi ticis. Tev laikam nav nekādas sajēgas par organizāciju socioloģiju un organizāciju psiholoģiju, tāpēc apgalvojumi ir tik drosmīgi un nekompetenti vienlaikus. Parazītisms ir un būs jebkurā sistēmā, arī beznodokļu sabiedrībā. Tāpat kā vara, hierarhija un noslāņošanās.
“ka kādu dienu mums liks izvārīt zupā savus bērnus un pašiem apēst” – tas daudz ko izskaidro – dzīve tavā dīvainajā realitāte ir bīstama un murgaina. Saprotu, ka šādā realitāte tiešām nav komfortabla un izmisīgi gribas kaut ko mainīt. Iesaku aizliegt velosipēdus, jo tos teorētiski ir iespējams izmantot kodoldalīšanas reakcijās – tātad kodolkaram.

No: egleskoks

egleskoks — Mon, 05 Dec 2011 09:36:58 +0000

Ja valstī maksā nodokļus, tā kādu laiku pastāv. Nelaime tāda, ka ar laiku nodokļu daļai ir tendence pieaugt, jo to veicina atgriezeniskā saite: jo vairāk nodokļu ievākti, jo vairāk tos iespējams ievākt (novirzīt resursus ievākšanai). Spaidīti nodokļu maksātāji tiecas pamest šādu sistēmu ar aizbēgšanu vai iekļūšanu likumīgo nemaksātāju kārtā. Loģiski, ka valsts tad mirst no nodokļu trūkuma, kā to varam novērot Latvijas gadījumā. Šķietami paradokss – valsts dzīvo tikai tad, ja nodokļu nav ne par maz, ne par daudz. Tāpēc, jā – nodokļi nogalina valstis, abos variantos.
Kāpēc Tu domā, ka tad, ja par bērniem valsts nerūpējas, to nedarīs arī paši iedzīvotāji? Tieši otrādi, viņiem paliks vairāk līdzekļu tieši bērnu audzināšanai un izglītošanai. Kopumā, audzināšanas mērķus un līdzekļus nosaka kultūra, zināšanu kopums. Sevišķi, ja ir redzamas izglītota cilvēka priekšrocības darba tirgū. Ja šādu priekšrocību nav, nevienam izglītība neinteresēs. Un tas ir tikai praktiski.
Nosauc kaut vienu praktisku darbu, ko Rīgā pilsētas apstākļos var veikt bērns, palīdzot vecākiem kaut kā piepelnīties vai nodrošinot saimniecību. Ja vien tas nav ķīniešu bērns, kurš mājās gatavo kurpju šņores.
Mogadišo Universitātes lietā apgalvojums “nav spējīga radīt” ir pāragrs. Piemēram skatīt List of Universities in Somalia.
Zemessardze ir tie paši cilvēki, kas no vienas puses, pieder pie centralizētās varas, no otras puses, tomēr pārstāv varu uz vietām. Vai pašorganizācija neizbēgami noved pie centralizācijas? Diezin vai, kaut arī nereti notiek tieši tā. Centralizācija parasti notiek tad, kad centrs atrod iespēju, kā baroties no citām teritorijām, pārsvarā tam izmanto nodokļu sistēmu. Kam ir lielāki resursi, tam ir lielākas iespējas iegūt varas instrumentus. Zemessardze deva iespēju neapmierinātiem cilvēkiem (tai skaitā uzņēmējiem) iespēju likumīgi aizstāvēt savas intereses ar ieroču palīdzību, ko centrālā vara izmantoja konkurenta-reketa apkarošanai, un pēc tam tika vaļā no zemessardzes kā reģionāli pusneatkarīgas struktūras, aizvietojot tās funkcijas ar policiju un profesionālu armiju. Pēdējās ir daudz kontrolējamākas centralizēti ar naudas plūsmām algu veidā, kamēr zemessardze darbojās pa lielai daļai uz brīvprātības pamatiem un tāpēc finansiāli bija maz ietekmējama.
Likumi mēdz būt visādi. Likumi var būt arī nerakstīti – kā tautas sapulce nolēma, tā arī ir. Vai tas obligāti nozīmē netaisnību? Diezin vai. Tāpat kā formālo likumu kaudzes nebūt negarantē taisnīgumu un likumību.
Redzi, jautājums par neziņošanu ir atkarīgs no morāles pamatiem. Ja mēs uzskatām, ka morāls ir viss, kas rakstīts likumdošanā, tad varam droši sagaidīt, ka kādu dienu mums liks izvārīt zupā savus bērnus un pašiem apēst. Nebūs nekādu vērā ņemamu iemeslu, kāpēc to nedarīt. Ja tomēr pieturamies pie morāles principiem, kādi tie ir formalizēti desmit baušļos, skatījums uz likumiem kļūst citāds, proti, daži vai pat daudzi no likumiem kļūst amorāli, nelikumīgi. Nodokļu jautājumā tas ir pārkāpums bauslim “Tev nebūs zagt” – ņemt to, kas nav tavs. Valsts cenšas atņemt to, kas nepieder tai, un vēl cenšas iestāstīt, ka apzagtais patiesībā ir zaglis. Tas saucas “smadzeņu pišana” no valsts puses.
Visa cilvēku sabiedrība dzīvo no produktīvo īpatņu darba augļiem. Tas ir cilvēku sugai raksturīgs: bērni un veci un slimi nespēj par sevi rūpēties. Katrs produktīvais indivīds pats izvēlas, par kuriem neproduktīvajiem rūpēties. Tas ir normāli un pašregulējoši. Tikko šāda regulācija zūd, rodas iekšsugas parazītisms, kad pilnīgi normāli un potenciāli produktīvi īpatņi dzīvo no citu darba augļiem. Praksē to sauc par valdošo slāni, ierēdņiem, aristokrātiem un tamlīdzīgi. Lai šo parazītismu īstenotu, ir vajadzīga vara, kas sākas kā brutāla vardarbība un paaudžu gaitā beidzas ar smadzeņu čakarēšanu, lai ar pasaules uzskata palīdzību paverdzinātu cilvēkus un legalizētu parazītismu. Valsts un visa pārējā sistēma var būt arī ir pašregulācijas rezultāts, taču ne jau brīvprātīgas. Cilvēks piedzimst un jebkurā kultūrā tiek indoktrinēts bez savas brīvas izvēles. Piemēram, viņam tiek iedvesta ideja, ka zagļi ir visi tie, kas nekalpo parazītiem. Ka parazītisms ir obligāts nosacījums kopējai labklājībai un tamlīdzīgi.
Ja Tev ir pretīgi apmaksāt citu izglītību, tad iesaku padomāt par to, kāpēc Tu to tomēr dari. Varbūt ir vienkāršāk ir pašam to nedarīt, nevis censties piespiest citus maksāt līdzīgi sev?

No: Vientiesis

Vientiesis — Sun, 04 Dec 2011 19:17:10 +0000

Secinājums no apgalvojuma “Nodokļi iznīcina valstis” ir sekojošs, ja valstī maksā nodokļus, tad tā iet bojā, tātad “Visas valstis, kurās maksā nodokļus ir iznīkušas”. Saprotu, ka vārdu kārtības maiņa teikumā var radīt apjukumu. Loģika katram sava – jā, un to sauc par “privāto loģiku”, kam ir maz sakara ar sengrieķu akadēmisko disciplīnu. Tā ļauj grozīt un locīt faktus pēc saviem ieskatiem, jo spēles likumus diktē pats autors atbilstoši savām iegribām un vēlmēm.
Enerģijas un resursu sadalei varam izmantot analoģiju ar sugu izdzīvošanas stratēģijām – daudz pēcnācēju, bet minimālas rūpes un apmācība vai maz pēcnācēju, bet daudz enerģijas tiek tērēts rūpēm un apmācībai. Jo primitīvāks organisms, jo vairāk tiek izmantots pirmais variants. Līdzīgi ir attīstītām un neattīstītām sabiedrībām. Neattīstītās sabiedrībās bērni ātri kļūst par ražošanas dalībniekiem, taču viņi ir mazkvalificēti un maz efektīvi. Bet ja runājam par pieskatīšanu – kāda starpība, lauki vai pilsēta. Arī pilsētas apstākļos bērni var pieskatīt viens otru un veikt mājsaimniecībā noderīgas funkcijas.
Par Mogadišo tā ir tiesa, un tas liecina par vienu – Somālija pati nav spējīga radīt tādu augstskolu, bet ir tādā stāvoklī, ka tai ir jāpieņem Arābu Līgas žēlastības dāvanas. (Protams privātā loģika ļauj izdarīt arī citus secinājumus).
Par tām bandām: te nav ņemts vērā būtisks spēlētājs – policija, kas gadu no gada kļuva spēcīgāka un zemessardze, kurai sākotnēji bija dotas ļoti lielas pilnvaras un tā ir centralizētās varas iejaukšanās. Taču interesanti ir tas, ka pašam nemanot tu nonāc pie tā, kas tiek nepārtraukti novērots – kārtība rodas no haosa un tā saucamā pašregulācija ved no vienkāršākām uz sarežģītākām struktūrām ar augstāku centralizācijas pakāpi. Tas, kas pašlaik mums ir – tie arī ir tās pašas pašregulācijas rezultāti. Šie procesi ir spēcīgāki par entropiju. Cilvēki nonāk pie likumiem un varas centralizācijas. Tā netiek novērota tikai visprimitīvākajiem nomadiem.
Pats jau arī ziņošanu par noziegumu (nodokļu nemaksāšanu) nosauci par morālu pagrimumu. Interesanti, ko tad tu uzskati par pavļikiem morozoviem – tos kuri tevi kavē neievērot likumus, vai arī tos, kas uz ielas aptur kabatas zagli, liecina tiesā par kūlas dedzinātāju vai ziņo par satiksmes noteikumu pārkāpēju, resp. aizstāv tas tiesības. (Atkal iespējas privātā loģikas fantāzijas lidojumam)
Tā nav dalīšana win-lose, tas ir loģisks turpinājums apgalvojumam, kas esi pietiekoši saprātīgs (droši vien jebkurā sfērā), lai pats par sevi parūpētos, utt.. “katram ir tiesības izvēlēties, ko darīt ar sava darba augļiem” – tikai pēc nodokļu nomaksas, jo par to esam vienojušies ilgstošas pašregulācijas rezultātā. Un ja kāds savu pensiju tērē “kārtējam zelta podam vai ļergas pudelei” – tad atbildēšu ar taviem vārdiem “katram ir tiesības izvēlēties, ko darīt ar sava darba augļiem”, jo pensija un ierēdņa alga arī ir pašregulācijas rezultāts. Pretīgi ir tikai tāpēc, ka spēja abstrahēt un vispārināt kopējo ainu ir pārāk vārga. Man ir pretīgi apmaksāt kaut kādu bērnu izglītību un veselības aprūpi, zinot, ka viņu vecāki nemaksā nodokļus.

No: egleskoks

egleskoks — Fri, 02 Dec 2011 22:15:41 +0000

Nekad neesmu teicis, ka “Visas valstis, kurās maksā nodokļus ir iznīkušas”. Te bija cita nianse: pārmērīgi nodokļi iznīcina valstis. Līdzībās runājot, tie divkājainie, kas pārmērīgi dzer, priekšlaicīgi mirst, nevis visi, kas ēduši maizi, ir nomiruši.
Lai cik tas paradoksāli nebūtu, izglītība tik tiešām iznīcina valstis, taču esošās finanšu sistēmas kontekstā. Paskaties pats: jo izglītotāks cilvēks, jo vairāk viņa enerģijas aiziet šīs izglītības uzturēšanai, karjerai un tā tālāk. Cilvēka enerģija nav bezgalīga, tādēļ kādā no jomām tās sāk pietrūkt. Augsta dzīves līmeņa uzturēšana prasa lielu darbu no vecākiem, nodrošinot bērnu materiālā nodrošinājuma un izglītības iespējas. Vēl viens būtisks aspekts: intensīvu darbu darot, it īpaši ražošanā vai birojos, mātei vienlaikus nav iespējams pieskatīt bērnus. Attiecīgi, jāmaksā auklei, kura arī grib dzīvot daudzmaz labi. Pie augot bērnu skaitam, pieskatīšanas izdevumi pieaug gandrīz proporcionāli. Turpretī lauku apstākļos, bērni ne tikai var pieskatīt viens otru un piedalīties lauku darbos, bet visai ātri kļūst par produktīvu darbaspēku. Aptuveni zinu, man ir divi bērni

Par Saūda Arābijas finansējumu Mogadišo universitātei dzirdu pirmo reizi. Ja tā ir, acīmredzot situācija tur ir pietiekoši stabila, lai šo finansējumu varētu izmantot atbilstoši.

Par 90. gadiem. Vabūt bija tā: Tātad ir bandu pašregulācija (savdabīga, bet pašregulācija ), griež viens otram galvas. Pēc laika saprot, ka tā reti kurš nodzīvos ilgāk par 40 gadiem. Prātīgākie meklēja izeju no situācijas, centās iekļūt varas struktūrās, ko arī varēja novērot. Bandīti arī ir dažādi, no atklātiem truliķiem līdz ģēnijiem. Tāpat, arī uzņēmēji darīja tāpat. Robežas starp uzņēmējiem un bandītiem bija stipri izplūdušas. Kas tad sanāk? Turpinājās pašregulācija, izmantojot esošos apstākļus, varas struktūras, tikai citiem līdzekļiem. Līdzsvars nobīdījās legālā biznesa virzienā, jo vairums saprata, ka kaut kādi likumi ir vajadzīgi. Vai tas pats būtu panākts bez centralizētas varas? Nepārprotami, jo cilvēki attīstās. Tā nav dīvaina realitāte, tikai cits realitātes traktējums.

“OK, tikai ne manā teritorijā un ne uz mana rēķina. Vēl jo vairāk, ja nozieguma novēršana tavuprāt ir morāls pagrimums” – ui, atkal patvaļīgas interpretācijas. Taču daži vārdi: vispirms jāvienojas par to, kas ir noziegums. Daži no tā saucamajiem noziegumiem nav nekādi noziegumi. Bet tā ir vesela saruna, kurai būtu laiks citreiz.

“Ja jau esi tik saprātīgs, tad kāpēc nenopelni tika daudz, ka mierīgi pietiek pašam un nodokļiem” – nu, tas ir arguments no sērijas “show me your money, if you are so smart”, kas nāk no kultūras, kur visus dala ‘lūzeros’ un ‘vinnētājos’. Tā ir demagoģija, jo neņem vērā esošo finanšu sistēmu, kura spiež cilvēkus šādi dalīties. Visi nav vienādi un nekad tādi nebūs. Taču katram ir tiesības izvēlēties, ko darīt ar sava darba augļiem. Man ir dziļi pretīgi, ka mani ar kādu tur dekrētu piespiež dalīties ar cilvēkiem, kurus nemaz nepazīstu, un kuriem varbūt tā mana nauda būs ieguldījums kārtējam zelta podam vai ļergas pudelei. Es pats gribu izvēlēties, ko pabalstīt. Lūk, cik vienkārši.
Kas attiecas uz vērtējumiem – loģika katram sava

No: Vientiesis

Vientiesis — Wed, 30 Nov 2011 11:15:46 +0000

- “Visas valstis, kurās maksā nodokļus ir iznīkušas.”
Jā un visi, kam ir divas kājas ir miruši vai kādreiz mirs, bet tas nenozīmē, ka trīskājainie dzīvos mūžīgi. Un kādas tad ir tās valstis, kurās ir pozitīvs iedzīvotāju pieaugums? Pārsvarā 3. pasaules valstis. Pastāv tendence, ka valstīs, kurās pieaug labklājība, samazinās dzimstība. Labklājība ietver lielākus ienākumus un iespēju maksāt lielākus nodokļus, kas atgriežas kvalitatīvas izglītības, sociālās aizsardzības, sabiedriskās kārtības, dažādu zinātnes, infrastruktūras, u.c. projektu veidā, kas atkal palielina valsts konkurētspēju. 3. šķiras valstīs vai valstīs, kur nenotiek centralizēta projektu realizācija nekā tāda nav. Valstīt kur ir augsts izglītības līmenis arī samazinās dzimstība, un pēc tavas loģikas – izglītība iznīcina valstis. Nopērc un izstudē kādu formālās loģikas mācību līdzekli – palīdz pret putru galvā.
Tas pats attiecas uz apgalvojumu “…Mogadīšo atrodas viena no 100 labākajām Āfrikas universitātēm”, tātad Somālijā viss ir kārtībā. Tā ir privāta augstskola, ko neuztur Somālijas valsts, bet Saūda Arābijas finansējums. Nepietiek, ka izlasa n-tos avotus, tie vēl ir jāsaprot, vai vismaz jāizmanto korekti.
- “Deviņdesmito gadu bandītisms… bet uzņēmēji, kas apvienojās savu interešu aizstāvībai”.
Klaji meli vai arī tu dzīvo kādā dīvainā realitātē.
“Valsti patiesībā nemaz nevajag vadīt, cilvēku sabiedrības ir pašregulējošas” – tieši centralizēta spēka struktūru iejaukšanās likvidēja bandu iniciēto pašregulāciju, kur brutālā veidā valda stiprākais.
Ja jau tik ļoti patīk piesaukt sociālo filoģenēzi, tad visi tie modeļi, kas eksistē, ir eksistējuši vai kādreiz eksistēs arī ir tevis piesauktās pašregulācijas augļi nevis kāda tur Kreatora mākslīgs veidojums. Sociālā evolūcija visā savā krāšņumā – ar izaugsmes potenciālu un strupceļiem.
Pēc šādiem un līdzīgiem spriedelējumiem, ar kuriem pilns raksts un komentāri, apgalvojums ka tev pašam pietiek veselā saprāta izdzīvošanai, teikšu: OK, tikai ne manā teritorijā un ne uz mana rēķina. Vēl jo vairāk, ja nozieguma novēršana tavuprāt ir morāls pagrimums.
Ja jau esi tik saprātīgs, tad kāpēc nenopelni tika daudz, ka mierīgi pietiek pašam un nodokļiem. Tad nevajadzēs cepties par niekiem. Bet ja tomēr nevēlies maksāt nodokļus, tad nemaksā. Jā, tomēr grauž vainas apziņa un ir nepieciešams kaut kāds atbalsts no citiem.
Kārtējais neaktuālais, emocionālais raksts, kur loģiski argumenti aizstāti ar slikti pamatotiem saukļiem.