…

Tomēr vismaz tirgus, lauku veikali, un visi citi privātpersonu norēķini bez skaidras naudas reālā pasaulē notikt nevar. NEaizmirsīsim, ka par karšu lietošanu maksājam to īpašniekiem – Master un Visa, nevis kā ķīnieši vai japāņi, kuriem iekšzemē ir savas kartes un nauda par maksājumiem un to apjomu un skaitu – naudas plūsmu prom uz citām valdībām neaizplūst.

Man ir bijis gadījums, kad zvanīju uz banku, lai paskaidro pārdevējam, kādas pogas ir jāspiež uz termināļa, lai atgrieztu man naudu, kā arī internetā maksātu pirkumu atceļot atguvu naudu. Ir jāuzmanās arī reģistrējoties ar kādu gada maksu kādos portālos – man brainbench gribēja paņemt gada maksu, ko biju reiz maksājis, bet biju mainījis karti, tādēļ viņiem neizdevās (atsūtīja man atbilstošu vēstuli pa e-pastu), par ko biju priecīgs, jo neatceros tur ķeksīti, ka atļāvu to darīt.

Skaidras naudas gadījumā darījums beidzas tur pat uz vietas ,bet ar karti tas velkas veselas 3 dienas – lai maksātājam būtu iespēja atteikties no maksājuma.

Tomēr norēķinoties internetā būtībā turam savus maciņus vaļā vāji aizsargātā vietā uz pārdevēja godavārda, ka viņš vairāk kā deklarējis naudu neņems.
Šajā sakarā prātā nāk raksts, kurā apgalvoja, ka pornogrāfijas lietotājus krāpj, ņemot no viņiem atkārtotus maksājumus vairākas reizes un viņi nesūdzas, jo kauns atzīties, par ko maksājuši.

Lai vai kā, man norēķini ar karti šķiet ērti, tāpat kā mobilais tālrunis. Sabiedrība nesabruks, vienkārši atgriezīsies (piemēram pie mums) 1990 gadā.
Līdzīgi ir ar internetbanku.
Jautri ir tas, ka vislētākais variants iepirkties Interneta veikalā ir maksājot uz vietas ar skaidru naudu