Ēdot maijvaboļu kāpurus
Autors egleskoks @ 2 jūnijs, 2009
Šo ierakstu jau sen gribējās ielikt, taču visu laiku kaut kā pietrūka te laika, te iedvesmas.
Viss sākās pirms pāris gadiem, kad izlasīju, ka kukaiņu ēšana ir visai ierasta lieta vairumam pasaules iedzīvotāju, šai ziņā tikai balto cilvēku zemes to vairs vai vēl nedara. Ziņkārības pēc gribējās pamēģināt, taču bija jau rudens un lielie sienāži bija pārāk reti sastopami. Ar sliekām arī negribējās ķēpāties, un tā nu iedvesma nedaudz noplaka.
Šopavasar, vācot nost sapuvušu salmu kaudzi, kura uz grantainās pamatnes bija gulējusi jau kādus divus gadus, ja ne vairāk, ar pārteigumu konstatēju, ka visa kaudzes pamatne, ap 1 kvadrātmetru platībā, ir kā nosēta ar prāviem maijvaboļu kāpuriem, kuri tur acīmredzot barojās no celulozes trūdiem. Vienlaikus man radās šaubas par visur lasāmo apgalvojumu, ka maijvaboļu kāpuri grauž dzīvu augu saknes, jo tur nevienas dzīvas saknes nebija. Varbūt viņi vajadzības spiesti bojā tās saknes, lai būtu trūdi, no kā baroties? Zemāk redzama kaudze, baltais pulveris ir ugunskura pelni.
Maijvaboļu atrašanas vieta
Vārdu sakot, tādu izdevību garām laist nevarēja, paņēmu puslitra burku un pielasīju gandrīz pilnu. Bildītē zemāk redzams viens no mūsu stāsta varoņiem, vēl guļot ziemas miegā vēsajā zemē aprīļa sākumā.
Maijvaboles kāpurs ziemas guļā
Šāds kāpuru daudzums man bija diezgan liels pārsteigums, tāpēc jo rūpīgi tos nobildēju savās rokās. Tur bija kādas trīs četras tādas saujas 
sauja ar maijvaboļu kāpuriem
Protams, ap šo laiku manējie jau sāka uzskatīt, ka esmu drusku jokains, lai arī pārāk vētraini to neizrādīja. Kad aizbraucām mājās, klusiņām virtuvē izkratīju kāpurus uz avīzes, lai nobirst gruži, tad noskaloju tīrā ūdenī, un olīveļļā izcepu uz pannas. Piebēru smalcinātas raudeņu lapas, ko parasti liek klāt gaļas ēdieniem, taču šoreiz tā nebija īstā garšviela. Cepšanas procesā daļa no kāpuriem iztecēja – zaudēja savu iekšējo saturu, apmēram ceturtā daļa.
Tad nu pienāca notikuma kulminācija, proti, pagaršošana. Biiju gaidījis, ka garšos līdzīgi garnelēm vai vēžiem, taču garša izrādījās tāda maigi īpatnēja, ne pārāk izteikta, viegli salkana. Ja būtu badā, būtu nolocījis visus ka nemetās, taču šoreiz iztiku ar kādiem desmit. Viņu ādas izrādījās diezgan sīkstas, galvas un kājas vēl jo vairāk. Un pakaļā atrodas gremošanas orgāns neliela zirņa lielumā, tumšs un droši vien pilns ar trūdiem, tāpēc to neēdu.
Zemāk vēl dažas bildes no šī pasākuma. Par to kompozīciju zilajā šķīvītī es dabūju vērtējumu “izsmalcināts kretīnisms”
Kad gandrīz biju beidzis, virtuvē ienāca sieva un pacēla pannas vāku, neko nenojausdama. Nez kāpēc gandrīz apvēmās
panna ar maijvaboļu kāpuriem
kulturāli uz šķīvīša
3 jūnijs, 2009 09:14
Attēls ar zilo šķīvi man arī patīk – izskatās pēc garnelēm.
Sapratu, ka sanāca eksperimentāla maltīte
Kāpurs tomēr transformējas par vaboli, garnele jau ir gatavs
veidojums, Iespējams, ka kāpuriem ir kāds savs “ražas vākšanas laiks”.
Lai regulāri ēstu kāpurus, der paciemoties tajās zemēs, kur tā ir parasta lieta,
painteresēties par gatavošanu – ne tikai interneta receptēs,
bet klatienē – arī nogaršot pieredzējušu kāpurēdāju pavāru veikumu.
Šķiet, ka Rīgā to izdarīt nevar.
Varbūt kaut kur kaimiņos ir tāds restorāns, kur to var izdarīt.
Iespējams, ka nākamreiz apbruņojoties ar receptēm, gastronomisko pieredzi
un pacietību, izdosies daudz labāk. Var bū arī tā, ka interese zūd …
Cilvēki jau mežā arī zaķkāpostus ir atmetuši ēst. Arī saulsardzenes
ne visi pazīst un zina, ka šīs sēnes svaigā veidā mežā noplūktas var ēst.
Citiem, savukārt ikri garšo – tas ir Ok – man arī. bet ir citi, kas ēd pieņus …
tādi ir sastopami starp vietējiem selgas zvejniekiem, un ne tikai
4 jūnijs, 2009 15:07
(rofl)
5 zvaigznes
7 jūnijs, 2009 22:26
Izskatās, ka tur prasījās kāda mērcīte
Manā gastronomiskajā CV ir tikai vīngliemeži (kad vēl nebiju veģetārietis)- garšoja pat ļoti labi.
8 jūnijs, 2009 11:05
Interesanti, kā tos gliemežus pagatavo? Man vīngliemeži ir pieejami lielā vairumā
8 jūnijs, 2009 22:33
Es pats viņus negatavoju, bet atceros, ka šos kādu laiku turēja tādā kā aplokā (mini) ar miltiem, lai šie uzpildās ar miltiem un iztīra puncīšus no savas barības. Tad šos iemeta karstā ūdenī un … tālāk neatceros. Jāprasa kādam zinošākam. Bet bija diezgan ok.
9 jūnijs, 2009 14:00
Droši vien ka miltu vietā varētu iebarot kaut ko vienkāršāku – pieneņu, garšu vai salātu lapas. Cik noprotu, ideja ir, lai viņu zarnas atbrīvojas no augiem, kas cilvēkam varētu būt indīgi. Te varētu būt garšas atšķirības, īpaši izsmalcinātiem gastronomiskiem izvirtuļiem
))
9 jūnijs, 2009 16:16
aha, varētu būt diezgan šiki- dabiskā veidā pildīti vīngliemeži ar spinātiem/seleriju/trifelēm/utt
9 jūnijs, 2009 17:03
Ar trifelēm būtu sevišķi dārgi un nejēdzīgi
21 septembris, 2009 11:14
Izdzīvošanas recepte mūsu platuma grādiem noskatīta no Diskovery:
Skudru kūniņu izmantošana
Tam vajag vislabāk skaidru saulainu laiku un vietu pie pūžņa un kādu auduma/apģērba gabalu, vai ko citu no kā izveidot ēnu un vietu, kur skudru kūniņas tiks noliktas.
T.i. blakus skudru pūznim sagatavo noēnotu nojumīti.
Tam blakus uzmet izrakto skudru pūzni ar kāpuriem/kūniņām.
Skudras sargā kūniņas no gaismas un sanes tās nojumītas ēnā, t.i. attīra no skudru pūžņa “detaļām”.
Rezultātā iegūstam smuki attīrītas skudru kūniņas, kuras tad varam ēst vai nu tā pat vai apgrauzdēt uz pannas vai katliņā.
Labu apetīti!