No: Artūrs

Artūrs — Thu, 28 May 2009 10:34:15 +0000

Jūs novirzījāties no tēmas
Raksta būtība ir tas, ka darbam ir jāsniedz gandarījums.
Gandarījumu rada daudzu apstākļu kopums (galvenais un nepieciešamais – būtisks paša ieguldītais darbs un redzami (sev un citiem un paša un citu novērtējums)), kuri koncentrējoties uz rezultātu – naudu, tiek uzskatīti par kaitējumu, kavēkļiem un nevajadzīgām izmaksām.
Pretējais process rietumu sabiedrībā – motivācijas shēmas, šķēpu laušana, pētījumi par to, kas darbiniekam ir darbā svarīgākais – nauda, vai atmosfēra u.c.
Gandarījums par darbu ir neatņemama “dzīves kvalitātes” sastāvdaļa, tomēr ņemot darbā darbinieku nav iespējams solīt, vai ierakstīt darba līgumā “… darba devējs garantē gandarījumu par padarīto”. Uzņēmums gandara maretiālās lietās, pašam darbiniekam gandarījums par darbu ir jājūt, tas rodas sevī, garā, un, tas ir atkarīgs arī no paša, no darba tikuma, kas jau ir bagāžā – no ģimenes, no bērnības – no spējas priecāties par sava darba augļiem
Arī tam, kurš pats sev ir priekšnieks, uņēmējam vai amatniekam, brīvam meistaram vai māksliniekam, it īpaši individuālo sporta veidu profesionālim, ir rutīnas lietas , kuras ir jādara, un rakstā paustais: “jaunrade” un “spēju izmantošana un attīstība” dažādos darbos procentuāli var stipri atšķirties.
Rietumu darbinieku motivācijas shēmas nekad neaizies no galamērķa, galaprodukta, jo mums ir projekti, kas pēc būtības ir īpašnieku, vai radošo augstāko vadītāju domas auglis, ko izpilda daudzi citi, bet katram projektam pēc definīcijas ir sākums un beigas. Tomēr radošo iniciatoru skaita pārsvars pār izpildītājiem nav apriori slikti, Pieminēsim kaut vai megaprojektu CERN-ā – hadronu “dižķibelētāju”, vai lidojumus kosmosā – tur ir iesaistīti visi un katrs savā visaugstākajā varēšanas pakāpē.
Gan vertikāli, gan horizontāli sadalot darbus, katrā līmenī paliek vieta radošajai domai.
Tomēr neaizmirsīsim kartupeļu talkas un melleņu lasīšanu, vai kasieres darbu lielvaikalā – vienā gadījumāmums vajag darba rokas, kas kartupeļus lasīs maisos, salīkuši un apputējuši. Otrā gadījumā mums ir rutīnas operācija ar odiem un līkņāšanu vairāku stundu garumā pa vienam (nav dzirdēts, ka ogotāji dziedātu strādājot , trešajā – rutīna “no – līdz” ar materiālo atbildību, kad jebkurā brīdī ir jābūt gatavam saņemt viltotu naudu. Spēsim to atzīt – ir darbi, kas mums pašiem ir ĻOTI vajadzīgi, bet tie ir rutīnas, ilgi un nogurdinoši (“Tev būs vaiga sviedros dtrādāt … “)
Vairumam rietumu cilvēkam materiālā labklājība gandarījumu sniedz daudz vairāk, nekā garīgā, jo kā gan tu dabūsi sev jahtu, ja nepiespiedīsi citiem priekš sevis to uztaisīt, ja visi GARĪGO LABKLĀJĪBUu (vai esat dzirdējuši tādu vārdu savienojumu ?) uzskatīs par primāro un nedzīsies par varītēm par parādu naudu pēc nepadarītā augļiem, jo kā jau mēs zinām – parāds – neeksistējošās naudas – procentu – pelnīšanas dzinulis ir tas, kas liek strādāt vairumam rietumnieku, neskaitot bezpajumtniekus, kuti iztiek tāpat … kā hobiti Tolkiena aprakstītajā pasaulē (vienīgi hobiti negrima alkoholismā, staigāja tīri un smaidīgi).
Paša nopļauts mauriņš paša iekoptā dārzā sniedz daudz lielāku gandarījumu, nekā par citu mauriņu pļaušanu saņemto naudu nopirkts moderns portatīvais dators? Nē, īpaši tad, kad esi godam strādājis un tev pateicīgi ir godīgi samaksāts un sirsnīgs paldies pateikts par darbu – jā godīga alga un patiess Paldies! – bez tā – nekādi! Tātad gandarījumu dod PAŠA IEGULDĪTAIS DARBS,PAŠNOVĒRTĒJUMS un CITU NOVĒRTĒJUMS: DARBA AUGĻU ATZĪŠANA PAR LABU. Tad var arī septītajā dienā atpūsties
Rietumu sistēmu var cilvēciskot ar cilvēciskām – patiesām, nevis formālām hierarhiskām attiecībām, pārejot pie tā, ka cilvēks strādā cilvēkam, nevis cilvēks strādā firmā, vai firmai. Veselīgāki un produktīvāki ir kolektīvi, kuros ir pareizie cilvēki pareizās vietās, un vadība un hierarhija nav abstrakta, bet cilvēciska. Tādi kolektīvi ir, tie reāli strādā, un daudz efektīvāk par citiem.
Tomēr, ja darbā ir pieņemts skauģis, kurš pēc definīcijas nespēj pat pats no sava darba priekš sevis rast gandarījumu, tad neviens viņu nepārtaisīs ne ar kādu motivācijas shēmu.
Kā ir dzirdēts, ir uzņēmumi, kuri ņem darbā tikai pozitīvi, t.i. veselīgi domājošus darbiniekus. Viens no veidiem, kā pārliecināties, vai cilvēks tāds ir, ir jautāt – pastāsti, kad tu pēdējo reizi sajuti gandarījumu par paveikto? Vai tu bieži jūti gandarījumu par paveikto? Vai tu jūti gandarījumu, kad esat paveikuši kaut ko kopā – grupā, un viens bez otra – pa vienam – nebūtu iespējams to paveikt?
Retorisks jautājums – vai jūs tagad spēsiet saprast cilvēku, kurs jums teiks – “Es izmācījos pat perfokaršu operatoru skaitļotājiem. Tagad “sliktie” ieviesa skaitļotājus, kuriem perfokartes nevajag, un manu sākotnējo izglītību arī nevajag. Vai viņiem manis nav žēl … ak kāda netaisnība” ?

No: egleskoks

egleskoks — Wed, 27 May 2009 21:30:40 +0000

Likumsakarība ir tāda, ka Indija ir bijusī UK kolonija, Japānu iekaroja 2. pas. karā, un ķīnieši ir pārņēmuši komunismu, kas arī ir rietumu mācība, galu galā. Idejām ir spēks, neatkarīgi no moralitātes.

No: Māris

Māris — Wed, 27 May 2009 11:34:25 +0000

Taisnība jau ir, gribas taču darīt jēdzīgu, ar karmabandhas tīklu ( http://www.satori.lv/projekti/ilmars_audio/1-Karmabandha.mp3 ) saskanīgu darbu.
Bet tomēr… Ķīnieši labprāt sūta bērnus mācīties Rietumu skolās un iekrājumus uzglabā dolāros (šajā jomā gan tagad notiek izmaiņas, taču, ja var ticēt Joseph Stroupe ( http://www.atimes.com/atimes/Global_Economy/KC14Dj04.html ), tiek diversificēta apmēram piektā daļa no Ķīnas dolāru krājumiem), Indijā ir Rietumu parauga parlamentāra republika, japāņi ārlietās praktiski nesper ne soli bez ASV. Vai tās ir parastās karmas tīkla bandhas, vai arī varbūt tur ir vēl kāda likumsakarība?
20. gadsimta vidū ķīniešu premjerministram Žū Enlajam esot prasījuši, ko viņš domājot par franču revolūciju, kura bija notikusi pirms vairāk nekā 150 gadiem, un Žū esot atbildējis, ka vēl esot par agru spriest. Dzīvosim, redzēsim?

No: Artūrs

Artūrs — Wed, 27 May 2009 07:38:28 +0000

PIECZVAIGŽŅU RAKSTS !!!
Tomēr ir tā, ka darba tikums ir darba tikums – arī darba ņēmējam.
Parastā lieta padomju laikā ir – skaities kaut kur darbā,
audzē rozes, vēl vecāku gādātā mājā, ved uz pēterburgu,
cel savu māju – tev strādā vietējais izcilais meistars ar kaiti – dzer.
Ja pārfrāzē darba tikumu un “tikai sev” uz politiku, tad tur īsta valsts nesanāks,
jo valstī ir darba dalīšana un ir jābūt uzticībai, ka otrs arī
izdarīs kvalitatīvi.

No: Janeks

Janeks — Tue, 26 May 2009 15:13:44 +0000

Šis ir labs grauds.

Komentāri iekš: Ernsts Frīdrihs Šūmahers un ‘Budistu ekonomika’

No: Artūrs

No: egleskoks

No: Māris

No: Artūrs

No: Janeks