Manuprāt, saitē rakstītajam saistība ar īstenību ir diezgan pastarpināta; lai arī pieļauju, ka fakti ir pareizi (taču pārbaudījis neesmu), secinājumi ir tendenciozi. Taču, kontekstā skatīta, tā ir diezgan interesanta ilustrācija notiekošajam.

Diemžēl jāatzīst, ka šādu tēmu apspriešana ir viena no tām jomām, kurā visādi citādi visnotaļ jaukās latviešu valodas izteiksmes līdzekļi atpaliek no vienas mūsu kaimiņrepublikas bagātās valodas. Konkrētais termins, kas man dzimtajā valodā pietrūkst, ir “распиздяйство”. Lieta tāda, ka šo principu iepriekšējais apspriežamās valsts prezidents tika izmantojis par savas politikas stūrakmeni. Un vispār jau, kamēr vēl ir vecāku iekrājumi, un devīgi kreditori, pēc šī principa vadoties var tīri labi dzīvot. Taču iekrājumi neizbēgami izsīkst, un kreditori kļūst skeptiski, un šis rezultāts ir kļuvis pietiekoši labi redzams, lai amerikāņu tauta kā nākošo prezidentu izvēlētos cilvēku, kurš sola atgriešanos pie pragmatiskas dzīves. Pie tam, cik var spriest, ne tikai sola, bet arī tic ka tas ir vajadzīgs, un strādā lai to panāktu.

Un šeit savu ietekmi sāk izpaust viena parādība, kuru diezgan precīzi raksturo vēl viens jau iepriekš izmantotās svešvalodas jēdziens, proti “халява”. Ir cilvēki, kuri apspriestās valsts 21. gadsimta sākuma gadu politikas rezultātā to ir saņēmuši, pieraduši pie tās, tagad pamatoti baidās ka tā beigsies, un, kā nu māk, cenšas panākt tās turpināšanos kaut uz īsu brīdi un mazākos apmēros. Piemērs redzams tajā saitē.

Augstākminētais, protams, attiecas uz konkrēto vēsturisko situāciju un personālijām; vispārīgi runājot, federalizācija ir laba lieta.

Par naudīgo cilvēku valdīšanu, nu no vienas puses jau taisnība, bet no otras puses, manuprāt, šobrīd tieši ir vērojams, ka tie kam ir nauda, neuzticas viens otram, un nevar vienoties, kā valdīt.

Nedomāju arī ka saitē solītais tuvākajā laikā (kādos 10 gados) piepildīsies kaut cik vērā ņemamā veidā.