Komentāri iekš: Latvija ir pārdota ar visām parpalām

No: Aigars R.

Aigars R. — Fri, 13 Nov 2009 12:12:27 +0000

Sajā sadaļā iederīgs raksts
“Transporta un loģistikas nozares attīstības vīzija”
Artūrs Šneiders
Jurists
“Vis Licita” IK

http://www.philos.lv/Logistikas_vizija.html

No: egleskoks

egleskoks — Mon, 09 Feb 2009 11:17:55 +0000

Principā piekrītu, jo pārtika un dzīvesvieta (siltums) ir primārās vajadzības. Pagaidām tās vēl nav apdraudētas, taču ja viss turpināsies kā līdz šim, nevar izslēgt iespēju, ka jau nākošajā ziemā cietīsim badu. Tad tik tiešām katram vajadzētu zemes pleķīti jau šovasar.
Vai valstij jānodrošina koka māja, par to var pastrīdēties. Arī par platību, ja ir tik trūcīgi laiki. Iesākumā, pilnīgi pietiktu ar atbrīvošanu no visādām būvatļaujām un citām formalitātēm, kas ne tikai paņem līdzekļus, bet, pats galvenais, laiku, ko zaudēt nedrīkst.
Taču šo risinājumu nepieļauj pašreizējā sabiedrības uzbūve, jo zemes īpašnieki no zemes ar labu prātu neatteiksies.

No: Janis

Janis — Mon, 09 Feb 2009 05:51:34 +0000

Piedāvāšu savu īso variantu.
Par cik Latvijas eksportpreces (80-90% koks) šobrīd nevienam nav nepieciešama, tad runa par valūtas iegūšanu mūsu vajadzībām manuprāt ir stipri garām. Nepieciešams domāt par cilvēka primārajām vajadzībām un pašmāju tirgus nodrošināšanu- galvenais lai tautai nebūtu bads.
Cilvēkiem vajadzētu iet uz laukiem. Valstij vajadzētu nodrošināt katrai ģimenei kas izsaka vēlešanos vismaz 5 ha zemes un normālu koka māju ar 20 kvm uz ģimenes locekli.
Tas iedarbinātu iekšzemes patēriņu un būvniecību, cilvēkiem būtu reāla iespēja izdzīvot un ražot pārtiku pašiem. Ja cilvēki būs nodrošināti ar pārtiku un pirmās nepieciešamības precēm, tad varēs sākt domāt par kaut ko vairāk un varbūt tad arī vispasaules ekonomika būs atdzīvojusies.

No: egleskoks

egleskoks — Thu, 05 Feb 2009 17:34:20 +0000

Eksporta preces būs jāiegādājas par valūtu jebkurā gadījumā. Ja tugriki ir nekonvertējami, tad valūta jāiegūst pārdodot kaut kādas preces, resursus. Konvertējamu tugriku gadījumā visu nosaka valūtu kursi, kas darījumu var izkropļot: var gadīties, ka iekšzemē par tugrikiem var nopirkt vairāk resursu, nekā par tiem pašiem resursiem nopirkt starptautiskajā tirgū. Ja ir atvieglota ražošana iekšzemē, tad arī valūtas iegūšana nesagādā grūtības: preces un resursus var samainīt pret ārvalstu valūtu. Toties, ja iekšzemes valūtas kurss ir noteikts mākslīgi zems, rodas situācija, ka ārvalstu valūtas turētāji var izpirkt iekšzemes resursus “pa lēto”. Tāda situācija Latvijā bija 90-o gadu sākumā un vidū.
Par 4% zaudēšanu mēnesī tugrikiem. Te ir nianse: vērtību zaudē tikai tā nauda, kas NAV APGROZĪTA pēdējā mēnesī, tātad vērtību zaudē tikai daļa no naudas. Kā to realizēt, tas ir tīri tehnisks jautājums. Salīdzinājums ar Zimbabvi nav īsti vietā, jo tur inflācija skar VISU naudu, neatkarīgi no apgrozīšanas.
Bezprocentu kredīti labumu dod tikai tādos apstākļos, ja šo naudu nevar ieguldīt dažādos augļošanas pasākumos. Citādi, visi kam nebūtu slinkums, aizņemtos lielas summas un momentā iegrūstu spekulācijās. Ja visa neapgrozītā nauda pamazām zaudē vērtību, tad aizdošana kļūst izdevīga pašam aizdevējam, un notiek sacensība par to, kurš tiks pie aizdošanas.
Ja mēs ieviešam ierobežojumus patēriņam, piemērma, krasi paaugstinot PVN, notiks divas lietas: ekonomikas kriminalizācija, jo nodokļu nemaksātāji iegūs izcilas priekšrocības pār maksātājiem, un apstāsies viss, kas tiek ražots dažādās ķēdēs – vienkārši katra pāreja uz nākamo posmu būs tik dārga, ka ērtāk būs vienkārši audzēt savu pārtiku un nestrādāt par velti.
Kas attiecas uz importa ierobežojumiem, te ir divas lietas: pirmkārt, ja ārvalstīs pārtika tiek subsidēta, mēs ar to sacensties nevaram (ja ES siers maksā 2,5 eiro, mums nav cerību sekmīgi konkurēt), tāpēc subsidēto preci jāapliek ar ievedmuitām, kas laikam vairs nav iespējams ES noteikumu dēļ. Otrkārt, kā jau teici, daudzas preces pie mums neražo, kā darbagaldus utt.; tur nekādus ierobežojumus nevajag ieviest.
Iemesls, kāpēc bankas nevēlas dod aizdevumus, ir vienkāršs: viņi nevar garantēt peļņu. Viņi saprot, ka apstākļos, kad ekonomiskā situācija var mainīties neprognozējami, nekādi biznesa plāni nevar garantēt peļņu, tie ir pārāk riskanti. Toties aizdodot pret ķīlu, arī neparedzamos apstākļos banka visticamāk zaudētājos nepaliks. Pirms 40 gadiem biznesi plānoja ilgtermiņā, 10 un 20 gadus uz priekšu, mūsdienās tie ir labākajā gadījumā 2-5 gadi.
Īpašumus, kurus neizmanto, daudzi nevēlas aplikt ar nodokļiem, jo tad šo īpašumu vērtība kritīsies, kas nozīmē bilances vērtības samazināšanos daudzām nekustamā īpašuma firmām un arī bankām, kuru izsniegti kredītu nodrošinājums arī kritīsies.

No: Edgars Avotiņš

Edgars Avotiņš — Thu, 05 Feb 2009 13:33:54 +0000

Sveiks!

Par situācijas analīzi – nestrīdēšos – varbūt, ka tā ir, varbūt ka nav.

Risinājums ir garām, jo problēma ir tā, ka Latvijā neražo vairumu preču, ko cilvēki grib (vismaz tā viņiem liekas) nopirkt – mašīnas, ceļojumi, elektronika utt. Savukārt šīs importētās preces reāli tiek importētas par reālu ārvalstu valūtu – Eiro vai USD. Lai šīs preces varētu pirkt, šī valūta ir jānopelna – un tur jau vienalga vai valstī iekšā ir lati vai tugriki.

Par 4% mēnesī vērtību zaudējošiem tugrikiem – tā ir Zimbabve. Kāda tur ražošana, kādi kredīti – saņēmi algu, skrien iztērēt, jo rītdien varēsi nopirkt mazāk. Aizdot šādā situācijā bez procentiem??? Pēc gada saņemsi savu aizdoto naudu atpakaļ, un konstatēsi, ka vari nopirkt uz pusi mazāk nekā tad kad aizdevi? valsts izsniegti bezprocentu kredīti – tas ir Kārlis Ulmanis – kas 1932. gadā jau bija Latvijas Bankai parādā pāri par 2 miljoni latu. Pārējie, kas nav pie varas šādus kredītus saņemt nevarēs.

Es teiktu, ka risinājums ir tikai viens – bliezt augšā visus ierobežojumus importam un patēriņam, kādus vien Latvijas dalība ES un PTO pieļauj – piemēram PVN pacelt līdz 30-50%. (varbūt ka patreiz nav īstais brīdis, jo apstādinās pašreiz vājo naudas apriti, bet ilgtermiņā) Nedomāju, ka izstāšanās no ES un PTO būtu laba, jo lai iegūtu valūtu ir jāeksportē preces, savukārt ja neesi šo organizāciju biedrs, tad visas importētājvalstis Tev uzliks tādu muitu, kādu vien gribēs.
Lai resursus no neražojošas spekulācijas novirzītu uz ražošanu, visādas spekulatīvās nozares jāpaliek ar papildus nodokļiem – piemēram spekulācijas ar nekustamo īpašumu – lai nav tā, ka bankas aizdod naudu tikai nekustamo īpašumu pirkšanai, jo tur visi bez skatīšanās gatavi maksāt procentos 10-15% gadā un pats iegādātais īpašums vēl kalpo par ķīlu. Savukārt ražotāji nāk un dīc, ka 5% esot baigi daudz un reāli nekā ko ieķīlāt nav – ir tikai biznesa plāns ar ieplānotu peļņu.
Un īpašumi, kas netiek izmantoti dzīvošanai vai ražošanai, bet gan tikai tiek turēti gaidot vērtības celšanos jāapliek ar lielāku nekustamā īpašuma nodokli – lai šos resursus par zemāku cenu varētu iegūt ražotāji.